Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu cēloniskā sakara vērtēšanas pamatos. Raksts galvenokārt ir par deliktiem, bet vairāki principi ir visai universāli. Kaut arī būtiski, tomēr daudzi aspekti tuvāk iztirzāti netiks. Arī jautājums par cēlonisko sakaru paaugstinātas bīstamības avota (turpmāk – PBA) gadījumā padziļināti šajā rakstā skatīts netiks, lai gan daudzas šī raksta atziņas ir vienlīdz attiecināmas uz deliktiem arī PBA gadījumā. Neizbēgami, raksts ir balstīts uz ārzemju literatūru. Tomēr tāpat kā Latvijā, arī daudzās citās valstīs cēloniskais sakars normatīvajos aktos nav regulēts – tā attīstība ir atstāta tiesu prakses un doktrīnas ziņā.³ Tāpēc cēloniskā sakara vērtēšana lielā mērā ir neatkarīga no nacionālo tiesību īpatnībām. Bet ne pavisam – cēloniskā sakara vērtēšanu ietekmē tas, kā attiecīgajā valstī saprot pārējos atbildības priekšnoteikumus.⁴

Cēlonis starp ko?

Vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgā tiesību norma – prasījuma pamats – atbildību noteic par vainu vai par PBA. Ja runa ir par vispārējo atbildības pamatu – Civillikuma 1635. pantu, cēlonis ir jāvērtē starp vainojamu darbību vai, ja bija pienākums rīkoties, bezdarbību un tiesību aizskārumu.⁵ Šāda pieeja izriet no Civillikuma 1635. panta, kurš noteic trīs atbildības priekšnoteikumus: tiesību aizskārumu, vainu un cēlonisko sakaru, kas jākonstatē starp abiem pirmajiem priekšnoteikumiem. Tāpēc izejas punkts ir vainojama rīcība – pretējā gadījumā cēloniskā sakara vērtēšana būs "pa tukšo", jo atbildība jebkurā gadījumā neiestāsies. Ja skata atbildību par PBA, tad vaina nav jākonstatē, bet cēloniskais sakars tāpat ir jākonstatē.⁶ Atšķirība ir tāda, ka cēlonis būs jāvērtē starp attiecīgajām briesmām (risku)⁷ un kaitējumu, kuru attiecīgā norma noteic kā tādu, kurš dod tiesības uz atlīdzinājumu.⁸

Bez vainojamas rīcības ir jākonstatē arī otrs zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums – tiesību aizskārums. Ja ir konstatēts arī tiesību aizskārums, tad var sākt vērtēt cēlonisko sakaru starp vainojamo rīcību un tiesību aizskārumu. Ja tiek konstatēti visi trīs priekšnoteikumi, tad saskaņā ar Civillikuma 1773.–1775. pantu gan tiešie, gan arī netiešie no šī tiesību aizskāruma izrietošie zaudējumi ir jāatlīdzina. Jāatlīdzina nav vienīgi nejauši zaudējumi (Civillikuma 1774. pants). Jāatzīmē, ka šajā rakstā jēdziens "zaudējumi" ir lietots plašākā nozīmē, ietverot arī to, ko Latvijā tradicionāli saprot ar nemantisko kaitējumu.

Cēloņa vērtēšanas trīs soļi

Cēloniskā sakara vērtēšanu var nosacīti izdalīt trīs soļos. Vispirms ar tā dēvēto un eksaktajām zinātnēm pietuvināto conditio sine qua non formulu no turpmākās vērtēšanas tiek izslēgtas tās darbības, kurām ar negatīvajām sekām nav nekāda sakara. Tad sākas būtiskākais posms – juridiskā izvērtēšana pēc būtības, kas tehniski vairs nemaz nav cēloniskā sakara vērtēšana,⁹ bet ērtības labad nereti tiek dēvēta par cēloņsakara vērtēšanu. Šeit nosacīti var izdalīt divus soļus – cēloņa adekvātuma (paredzamības / iespējamības) vērtēšana un cēloņa vērtēšana tiesību normas aizsardzības mērķa kontekstā.

Conditio sine qua non

Ne tikai civiltiesībās, bet arī krimināltiesībās cēlonisko sakaru sāk vērtēt ar conditio sine qua non formulu.¹⁰ Šajā stadijā cēloniskais sakars tiek vērtēts tīri mehāniski, līdzīgi kā eksaktajās zinātnēs. Proti, ja bez konkrētā apstākļa nebūtu iestājušās sekas, tad šis apstāklis arī tiek uzskatīts par cēloni. Vērtēšana aprobežojas ar šādu jautājumu – vai negatīvās sekas būtu iestājušās arī tad, ja vērtējamo apstākli izslēgtu? Ja sekas bez vērtējamā apstākļa nebūtu iestājušās, tad šo apstākli atzīst par cēloni.