Tiesību piemērošanas teorētiķu un praktiķu vidū jau kādu laiku norit diskusija par to, vai galvojums izbeidzas, ja tiek dzēsta galvenā saistība fiziskās personas maksātnespējas procesā. Civillikuma 1710. un 1712. pants paredz, ka galvojums izbeidzas ar katru darbību vai notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku no saistībām. Savukārt atbilstoši Maksātnespējas procesa likuma 164. pantam fiziskās persona saistības tiek dzēstas, ja tiek izpildīts saistību dzēšanas plāns.

Pamatojoties uz iepriekš minēto Civillikuma pantu interpretāciju, ir veidojies uzskats, ka galvinieks var tikt atbrīvots no galvojuma saistības, galvenajam parādniekam dzēšot saistības maksātnespējas procesā. Argumentējot šo pieeju, tiek norādīts galvenokārt uz galvojuma saistības akcesoritāti. Tāpat tiek minēts, ka, dzēšot galvenā parādnieka saistības maksātnespējas procesa rezultātā, galviniekam zūd iespēja vērsties ar regresa prasību pret galveno parādnieku saistībā ar kreditoram samaksātā parāda atmaksu. Šādi galvinieks tiek nostādīts sliktākā stāvoklī nekā pats galvenais parādnieks.¹

Pretējais viedoklis pamatojas uzskatā, ka atbilstoši Civillikuma 1692. panta noteikumiem un juridiskajā literatūrā nostiprinātajām atziņām galvojuma mērķis ir nodrošināt galvenā parādnieka saistību izpildi attiecībā pret kreditoru gadījumā, ja pats parādnieks šīs saistības neizpilda jebkādu iemeslu dēļ, tajā skaitā pasliktinoties parādnieka finanšu stāvoklim. Arī Civillikuma 1703. pants, aizsargājot kreditora intereses, paredz kreditora tiesības vērsties uzreiz pret galvinieku, ja galvenais parādnieks ir nonācis maksātnespējas stāvoklī.²

2013. gada 28. novembrī Saeimā 2. lasījumā tika atbalstīti grozījumi Maksātnespējas likumā, kuros tika paredzēts, ka, "dzēšot parādnieka saistības, ir dzēšami arī ar to saistītie galvojumi".

No vienas puses, šie grozījumi varētu novērst pretrunīgas tiesību normu interpretācijas iespējas turpmāk, kā arī kļūt par labvēlīgu risinājumu fiziskajām personām, kuras ekonomisku apstākļu dēļ ir nonākušas finanšu grūtībās un nespēj atmaksāt uzņemtos hipotekāros kredītus. Tomēr, no otras puses, ir būtiski izvērtēt, vai galvinieka atbrīvošana no galvojuma saistībām sakarā ar galvenā parādnieka saistību dzēšanas plāna izpildi maksātnespējas procesa ietvaros nav pretrunā ar Civillikumā noteikto un juridiskajā literatūrā atzīto galvojuma mērķi. Raksta mērķis ir ieskicēt atbildi uz šo jautājumu, analizējot galvojuma institūta būtību un tā vēsturisko attīstību, Civillikumā noteiktos galvojuma izbeigšanas veidus, kā arī galvinieka un kreditora tiesību aizsardzības iespējas galvenā parādnieka maksātnespējas gadījumā.

Pēdējo dažu gadu laikā ekonomiskās situācijas ietekmes dēļ arī citās valstīs ir novērojamas līdzīgas problēmas attiecībā uz banku izsniegtajiem hipotekārajiem kredītiem un patērētāju spēju tos atmaksāt. Lai iezīmētu šī jautājuma attīstības tendences ārpus Latvijas, kas, iespējams, varētu palīdzēt atrast Latvijai piemērotāku risinājumu, šajā darbā tiks sniegts ieskats arī citu Eiropas valstu regulējumā attiecībā uz galvojuma spēkā esamību gadījumā, ja galvenā parādnieka (fiziskās personas) saistības tiek dzēstas maksātnespējas procesā.

Galvojuma jēdziens un tā vēsturiskā attīstība

Vēsturiski galvojuma saistība ir veidojusies kā personiskā atbildība (atbildēt ar savu galvu, likt galvu ķīlā) – galvinieks uzņemas atbildību par citas personas parādu kā par savu. Vēlāk šai saistībai palika tikai mantiskais raksturs – galvinieks atbild par parādu tikai ar savu mantu.³ Senajā Romā par galvojuma līgumiem tika uzskatīti līgumi starp kreditoru, kuram bija prasījuma tiesības par kādu saistību izpildi pret parādnieku, un personām, kuras apņemas apmaksāt parādu:

• parādnieka vietā (mandatum qualificatum) – galvinieks stājās parādnieka vietā, un tam bija pienākums samaksāt parādnieka parādu kreditoram;