Latvijas Republikas Satversmes 52. pants noteic: ja Valsts prezidents atsakās no amata, nomirst vai tiek atsaukts, pirms viņa amata laiks izbeidzies, Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs, kamēr Saeima izvēl jaunu Valsts prezidentu. Tāpat Saeimas priekšsēdētājs izpilda Valsts prezidenta vietu, ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi aizkavēts izpildīt savu amatu. Līdz šim juridiskajā literatūrā ir aplūkots mehānisms un analizēts jautājums par Valsts prezidenta vietas izpildīšanas aizstāšanu Latvijas konstitucionālaja praksē, ja pēdējais, piemēram, atrodas ārpus valsts robežām vai atvaļinājumā. Ierasti, ka šādos gadījumos Valsts prezidenta vietu izpilda Saeimas priekšsēdētājs.⁵ Taču nav atbildēts jautājums par Satversmes 52. panta trešā teikuma saturu gadījumos, ja Valsts prezidents ir citādi aizkavēts pildīt amata pienākumus, piemēram, ja par iemeslu ir kādi veselības traucējumi. Līdz šim Latvijā nav izveidojusies tāda prakse, kas nodrošinātu skaidru risinājumu visiem Satversmes 52. pantā ietvertajiem aspektiem, kas saistīti ar Valsts prezidenta personu un viņa rīcību.⁶

Latvijā nav izstrādāta procedūra un noteikta kārtība, lai objektīvi konstatētu Valsts prezidenta spēju pildīt amata pienākumus, ko uztic Satversme. Atbildes uz šādiem jautājumiem neviens Latvijas normatīvais regulējums nesniedz. Nav arī atbildēts jautājums par institūciju vai institūcijām, kam būtu jāuztic veikt pārbaudi par spēju vai aizkavējumu pildīt Valsts prezidenta pienākumus. Piemēram, nav zināmi kritēriji, pēc kuriem būtu iespējams Valsts prezidenta darbību un rīcību kvalificēt kā amata pildīšanas aizkavējumu (vai tas būtu nosakāms pēc publiskajiem izteikumiem vai noteiktas ārējas uzvedības?!). Valsts prezidentam, tāpat kā jebkuram citam iedzīvotājam, nav aizliegts izteikt viedokli, to nosaka Satversmes 99. un 100. pants. Strauja valsts augstākās amatpersonas viedokļa maiņa dažkārt ir pat nepieciešama, taču pārāk bieža un neargumentēta sava viedokļa paušana vistiešāk var nodarīt kaitējumu pašam viedokļa paudējam. Tomēr nekonsekventa viedokļa maiņa vai nespēja argumentēt pausto nostāju nav kritērijs, lai runātu par Valsts prezidenta amata pildīšanas aizkavējumu.

Nav noteiktas arī minimālās prasības, kas obligāti jāveic personai, kura pilda Valsts prezidenta amatu, jo formāli Satversme tikai noteic Valsts prezidenta funkcijas, taču tā nenosaka šo funkciju obligāto apjomu, bez kā Valsts prezidenta darbība nebūtu iedomājama. Teorētiski pastāv iespēja, ka persona, kura pilda Valsts prezidenta amatu, tehniski paraksta un izsludina Saeimā pieņemtos likumus, taču neveic ceremoniālas funkcijas, ko ierasti gaida no valsts galvas amata (piemēram, viņš atsakās teikt uzrunas valstij nozīmīgos brīžos). Analizējot līdzšinējo Latvijas Valsts prezidentu darbību, var izdarīt zināmus secinājumus par katra individuālo darbības apjomu – ir bijuši ļoti aktīvi prezidenti, taču ir arī tādi, kuri amata pienākumus ir uztvēruši vairāk kā nastu vai nevēlēšanos tikt pārvēlētiem uz otro amata termiņu,⁷ nevis iespēju mainīt, piemēram, valsts politisko dienaskārtību. Skaidras valsts augstākās amatpersonas lemtspējas pārbaudes kārtības neesamība vairo tiesisko nenoteiktību un nedrošību, kas dažādu apstākļu sakritību dēļ valsti var ieraut politiskā turbulencē ar neprognozējamu iznākumu. Lai šādam jautājumam sniegtu juridisko risinājumu, ir nepieciešama politiskā (pie likumdevēja) un pat psiholoģiskā drosme, jo kurš gan "normālos" apstākļos varētu pieļaut domu par valsts galvas lemtspējas zudumu. Taču pasaules vēsture rāda, ka šādi jautājumi var notikt pat samērā bieži.⁸

Pie Satversmes 52. panta vārdiem "vietas izpildīšana" var rasties duāla pilnvaru nošķiršana. "Vietas izpildīšana" nozīmē savas gribas momenta nepieļaujamību, pildot prezidenta vietu. Pienākumu izpildītājs var tikai pildīt funkcijas bez ieskata tiesības.