28. Aprīlis 2009 /NR. 17 (560)
Intervija
Mūsu lēmumi balstās uz tiesiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem
Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšsēdētājs Žans Pols Kosta
Boriss Koļesņikovs, “LV”

"Jurista Vārds" jau ziņoja, ka aprīļa vidū Latvijā viesojās ietekmīgās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) augstākā amatpersona – priekšsēdētājs Žans Pols Kosta, kopā ar viņu tiesas delegācijas sastāvā bija arī ECT tiesnese no Latvijas Ineta Ziemele un tiesas sekretariāta vadītāja vietnieks Maikls O’Boils (Michael O’Boyle). Latvijas apmeklējuma laikā ECT pārstāvji tikās ar Valsts prezidentu, Augstākās tiesas un Satversmes tiesas tiesnešiem, Ministru prezidentu, tieslietu un ārlietu ministru un citām Latvijas amatpersonām. Ž.P. Kosta arī apmeklēja Latvijas Okupācijas muzeju un nolasīja publisku lekciju Rīgas Juridiskajā augstskolā. Esam pagodināti, ka spraigajā vizītes grafikā Ž.P. Kosta rada iespēju tikties arī ar žurnālu "Jurista Vārds".

Kādas ir Latvijas un citu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas1 dalībvalstu šā brīža problēmas cilvēktiesību īstenošanā; vai ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstis drīkst samazināt cilvēktiesību standartus; vai ECT būtu jāsamazina kompensācijas, kas valstīm jāmaksā par cilvēktiesību neievērošanu; kāda ir tiesneša loma ECT procesā pret valsti, kuru tas pārstāv; politiski "nedraudzīgu" valstu tiesnešu sasvstarpējās attiecības, – uz šiem un citiem jautājumiem intervijas laikā atbildēja ECT prezidents Ž.P. Kosta.

Mūsu lēmumi balstās uz tiesiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem

Cilvēktiesību problēmas Latvijā

"Jurista Vārds":Kā no ECT skatupunkta izskatās cilvēktiesību situācija Latvijā? Vai lietas, kas no mūsu valsts nonāk jūsu izskatīšanā, ir tipiskas arī citām Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstīm, vai arī parādās kādas tikai Latvijai raksturīgas problēmas?

Ž.P. Kosta: – Protams, Latvijai ir sava specifika – tās ir lietas, kas saistītas ar jūsu krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Taču, kopumā ņemot, cilvēktiesību standarts ir vidēji tāds pats kā citām konvencijas dalībvalstīm: sūdzību daudzums, rēķinot uz valsts iedzīvotāju skaitu, atbilst vidējiem rādītājiem, un no Latvijas saņemto sūdzību saturs ir galvenokārt par tādiem pašiem konvencijas pārkāpumiem kā citās valstīs, tiesa – ar jau iepriekš minēto izņēmumu.

Protams, jāņem vērā, ka kopš Latvijas pievienošanās konvencijai nav pagājis ilgs laiks, salīdzinot ar "vecajām" konvencijas dalībvalstīm; turklāt no brīža, kad notiek iespējamais cilvēktiesību pārkāpums, līdz brīdim, kad sūdzība sasniedz ECT, paiet diezgan ilgs laiks. Tādēļ cilvēktiesību situācijas novērtēšana, balstoties tikai uz tiesā izskatāmajām lietām, var būt nepilnīga.

Līdzīgi kā gadījumā ar cīņu pret terorismu – valstis nedrīkst atsaukties uz finansiālām problēmām un ar tām (“mums tagad ir citas prioritātes!”) pamatot nespēju nodrošināt cilvēktiesības. Īpaši nepieņemami būtu, ja valstis ar ekonomiskajām grūtībām aizbildinātu tādu cilvēktiesību neievērošanu, kas neprasa nekādus finansiālus ieguldījumus, piemēram, spīdzināšanu vai vārda brīvības ierobežojumus.

Tiekoties ar Latvijas amatpersonām, es sapratu, ka situācija Latvijas ieslodzījumu vietās ir neapmierinoša (līdzīgi ir daudzās citās Eiropas valstīs). ECT nav saņēmusi lielu skaitu šādu sūdzību no Latvijas iedzīvotājiem. Taču tas nenozīmē, ka cilvēktiesības netiek pārkāptas. Ir labi, ka Latvijas atbildīgās institūcijas apzinās problēmu. Kaut gan, cik es sapratu, situācijas risinājums var nebūt ātrs, it īpaši ņemot vērā pašreizējos krīzes apstākļus. To var arī saprast – veco cietumu remonts, jaunu būvēšana, pasākumi pret cietumu pārblīvētību – tie ir darbi, kas no jebkuras valsts prasa daudz laika un ievērojamus naudas līdzekļus.

 

Latvijas vēsture un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

Jūs minējāt Latvijai specifiskās lietas saistībā ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Šīs problēmas saistītas ar mūsu valsts vēstures apstākļiem un padomju okupāciju. Tomēr šķiet, ka ECT prakse saistībā ar Latvijas vēsturi un okupācijas fakta atzīšanu ir neviennozīmīga, kas parādās Sļivenko, Ždanokas un Andrejevas lietās.2

– Es gribētu uzsvērt, ka mēs izskatām lietas, balstoties uz katra atsevišķā iesnieguma apstākļiem un ņemot vērā juridiskos, nevis politiskos apsvērumus. Jūsu pieminētās lietas ir labs piemērs: Sļivenko gadījumā mēs konstatējām konvencijas 8. panta (Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību)3 pārkāpumu. Savukārt Ždanokas lietā mēs nekonstatējām konvencijas Pirmā protokola 3. panta (Tiesības uz brīvām vēlēšanām)4 pārkāpumu. Tomēr tiesa šajā lietā deva rekomendāciju par to, ka "pārejas periods", uz kuru savā pozīcijā atsaucās Latvijas valsts, nevar būt pārmērīgi ilgs. Es zinu, ka Latvijas politiskā vide reaģēja jūtīgi uz šo tiesas secinājumu. Es šeit nesaskatu nekādas pretrunas – starp ECT lēmumiem Sļivenko un Ždanokas lietās. Kāds varbūt teiktu, ka, analizējot šos abus gadījumus, tiesai var pārmest objektivitātes trūkumu. Es drīzāk teiktu, ka šīs lietas pierāda: ECT lemj katru lietu, balstoties tikai uz tās juridisko pamatu.

Turpinot šo tematu, atļaujiet vaicātcik viegli vai sarežģīti ir ECT tiesnešiem, kas nāk no Rietumeiropas valstīm, skatīt ar Austrumeiropas vēsturi saistītās lietas? Vai viņi pietiekami labi zina šī reģiona vēsturi, notikumus pēc Otrā pasaules kara, padomju okupācijas apstākļus un situāciju pēc šo valstu neatkarības atjaunošanas?

– Šis jautājums man Latvijā jau ir uzdots vairākkārt, un arī šoreiz es atbildēšu līdzīgi. Pirmkārt, ECT nav pārstāvētas tikai divdesmit septiņas Eiropas Savienības valstis. Eiropas Padomē un līdz ar to ECT ir pārstāvētas četrdesmit septiņas Eiropas valstis. Tātad Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu pārstāvju īpatsvars pie mums ir daudz lielāks nekā Briseles un Luksemburgas (t. i., Eiropas Savienības) institūcijās: aptuveni 50 procenti no mūsu tiesnešiem pārstāv Eiropas austrumu, centrālā vai Baltijas reģiona valstis. Tātad var prezumēt, ka vismaz pusei no mūsu tiesnešiem ir ļoti laba izpratne par to, kas šajā Eiropas daļā notika starp Otro pasaules karu un Berlīnes mūra krišanu. Savukārt otra daļa tiesnešu nāk no "vecajām" Rietumeiropas valstīm un viņiem patiešām nav bijusi tieša, personiska saskarsme ar pēckara notikumiem Austrumeiropā, taču es nešaubos, ka viņi kā izglītoti juristi pietiekami labi zina šīs Eiropas vēstures lappuses. Protams, vienmēr var iebilst, ka šie jautājumi ir īpaši sensitīvi. Taču kā ECT priekšsēdētājs es vienmēr uzsveru, ka, izskatot lietas, mums ir jācenšas pacelties pāri emocijām un jābalstās tikai uz lietas juridiskajiem apstākļiem.

Jāatceras, ka arī Rietumeiropa laika posmā pēc Otrā pasaules kara nav iztikusi bez sāpīgiem un pat traģiskiem notikumiem – šeit var minēt konfliktus Ziemeļīrijā un basku reģionā Spānijā, kurdu problēmas Turcijā u. c.

Visos gadījumos, izskatot lietas ECT, mums ir jācenšas distancēties no emocijām, būt objektīviem un skatīt lietas juridisko, nevis politisko pusi.

 

Tiesneša pozīcija Eiropas Cilvēktiesību tiesā

ECT tiesneši nāk no dažādām valstīm, arī tādām, kuras politiskā līmenī ne vienmēr var saukt par draudzīgām, piemēram, no Krievijas un Gruzijas, no Grieķijas un Turcijas... Kā veidojas šīs valstis pārstāvošo tiesnešu profesionālās attiecības ECT?

– Šis jautājums ir ļoti trāpīgs, jo tieši šodien ECT sāk izskatīt lietu, kur Gruzija iesniegusi sūdzību pret Krieviju.5

Es gribētu cerēt, ka starp visiem mūsu tiesnešiem valda draudzīgas attiecības un visi viņi strādā profesionāli, neskatoties uz to, kādas attiecības valda starp to pārstāvētajām valstīm. Es pat teiktu, ka gadās situācijas, kad starp tienešiem, kuru valstis tradicionāli ir sliktās politiskās attiecībās, veidojas ļoti normālas profesionālas saiknes. Kā labu piemēru varētu minēt ECT tiesnešus, kas pārstāv Armēniju un Azerbaidžānu. Protams, tas nenozīmē, ka abi šie tiesneši balsotu vienādi lietā, kas skartu specifiskus šī reģiona vai šo valstu jautājumus. Taču ikdienas darbā šie tiesneši labi saprotas.

Taču arī tiesas darbs ir organizēts tā, lai politiskās simpātijas un tiesnešu reģionālā izcelsme pēc iespējas mazāk ietekmētu tiesas spriedumus. ECT tiesneši pēc ģeogrāfiskā un ģeopolitiskā principa ir sadalīti piecās palātās (katrā 9–11 tiesneši) tādējādi, lai vienā tiesas sastāvā nenonāktu, piemēram, visi tiesneši, kas pārstāv Ziemeļvalstis vai Vidusjūras reģionu. Tiesas lēmums tiek pieņemts, kolektīvi balsojot, – tas izslēdz atsevišķu politisku simpātiju ietekmi. Pēc šī principa darbojas visas starptautiskās tiesu institūcijas. Jāpiebilst arī, ka, stājoties amatā, ECT tiesneši dod zvērestu, kas ietver solījumu būt neitrālam un objektīvam.

Man jāatzīst, ka arī es pats kā tiesnesis esmu piedalījies ļoti sensitīvos ECT procesos, kas bija saistīti ar Franciju, un vienmēr esmu centies ievērot šo objektivitātes principu. Kaut gan, protams, ir situācijas, kad savu nacionālo piederību ir grūti aizmirst.

Jūs pārstāvat Franciju un jūs jau teicāt, ka arī jums ir nācies izskatīt lietas, kurās atbildētājs ir Francija. Kāda ir "nacionālā" tiesneša loma gadījumos, kad procesā iesaistīta viņa valsts. Vai tiesnesim ir jābūt savas valsts "advokātam" vai arī bargākajam kritiķim?

– Ir skaidrs, ka valsti pārstāvošajam tiesnesim ir jāpiedalās tiesas sastāvā, kas lemj lietu, kur iesaistīta konkrētā valsts. Taču tas nenozīmē, ka viņam jābūt savas valsts advokātam. Viņa pienākums drīzāk ir izskaidrot visiem pārējiem tiesnešiem konkrētās lietas un valsts apstākļus, kurus viņš kā savas valsts pilsonis droši vien zina vislabāk: kādas ir šīs valsts specifiskās tradīcijas saistībā ar lietas apstākļiem, tiesiskā situācija, tiesību vēsture utt. Teikskim, man kā Francijas pilsonim ir nācies skaidrot kolēģiem, kādēļ Francijā vēl joprojām darbojas institūcijas, kas dibinātas Napoleona laikā, piemēram, Valsts padome, un ka šīs institūcijas laika gaitā attīstījušās, savā darbībā nodrošinot visas konvencijas prasības.

Protams, izskatot lietas saistībā ar savu valsti, ne vienmēr ir iespējams saglabāt pilnīgu neitralitāti, taču tiesnesim vajadzētu censties to darīt. Vai izvairīties no subjektivitātes izdodas visos gadījumos – tas gan atkarīgs no katra tiesneša personības.

Šeit kā personīgu piemēru varu minēt lietas, kurās esmu piedalījies.

Viena no pirmajām lietām, kurā es piedalījos kā Francijas izvirzīts tiesnesis, bija Chassagnou and others v France (Šasaņū un citi pret Franciju)6 saistībā ar medību tiesisko regulējumu. Pats neesmu mednieks, tādēļ, manuprāt, man nebija nekādas subjektīvas attieksmes pret izskatāmo jautājumu. Es tikai centos izskaidrot tiesai ļoti senos vēsturiskos apstākļus, kuros šis regulējums bija veidojies. Diemžēl jāatzīst, ka kolēģiem mani argumenti likās nepietiekami, jo ECT Lielā palāta nobalsoja, ka šajā lietā Francija pārkāpusi vairākus konvencijas pantus.

Jāatzīst, ka citāda attieksme man bija lietā Selmouni v France (Selmūnī pret Franciju),7 kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem ECT atzina, ka Francija pārkāpusi spīdzināšanas aizliegumu. Mēdz teikt, ka cilvēks ir stingrs pret to, kuru viņš mīl. Es mīlu savu valsti Franciju un tieši tādēļ vēlos, lai tā darbojas likumīgi. Tāpēc šīs lietas izskatīšanā man nebija šaubu, ka valstij ir jāatbild par spīdzināšanas aizlieguma pārkāpumu. Protams, Francijai tas bija kaunpilns spriedums, taču man bija pilnīgi skaidrs, ka es balsošu par to, ka mana valsts ir pārkāpusi konvenciju. Domāju, ka tik nopietnās lietās arī citi mani kolēģi rīkotos līdzīgi.

 

Pārbaudījumi cilvēktiesībām: terorisms un pasaules ekonomiskā lejupslīde

Vērojot cilvēktiesību attīstību pasaulē, vai varat secināt, kas būs nākotnes izaicinājumibiežākās cilvēktiesību problēmas?

– Joprojām visās konvencijas dalībvalstīs, tai skaitā vecajās demokrātijās Rietumeiropā, ir gadījumi, kad varas pārstāvji necilvēcīgi izturas pret ieslodzītajiem – cilvēki tiek spīdzināti policijas iecirkņos, cietumos utt. Cilvēktiesības ir apdraudētas nepārtraukti, diemžēl tāda ir cilvēka daba. Piemēram, pavisam nesen tiesa konstatēja konvencijas būtiskākā – 2. panta (Tiesības uz dzīvību)8 – nopietnus pārkāpumus lietā Renolde v France (Renolds pret Franciju).9

Jāatzīmē arī necilvēcīgi slikti apstākļi ieslodzījuma vietās. Tā ir problēma gandrīz visās konvencijas dalībvalstīs, ar pavisam retiem izņēmumiem.

Trešā problēma, ko gribētu atzīmēt un kas ir radusies pēdējos gados, ir cilvēktiesību pārkāpumi saistībā ar terorisma apkarošanu. Protams, nevar noliegt, ka cīņa pret starptautisko terorismu ir ļoti svarīga, taču tā nedrīkst nonākt pretrunā ar cilvēka pamattiesībām. Diemžēl mēs esam bijuši liecinieki tam, ka šis princips tiek pārkāpts. Pat ja karadarbība ir notikusi teritorijās, kas ir ārpus konvencijas darbības lauka, konvencijas dalībvalstīm, kas piedalās terorisma apkarošanā, būtu jācenšas respektēt cilvēka pamattiesības.

Diemžēl, kad runa ir par cīņu pret terorismu, šī prasība valstu politiskajiem līderiem un arī masu medijiem šķiet grūti pieņemama. Piemēram, Itālijas prese asi kritizēja ECT spriedumu lietā Saadi v Italia (Sādī pret Itāliju),10 kur tiesa konstatēja konvencijas 3. panta (Spīdzināšanas aizliegums)11 pārkāpumu. Lieta bija saistīta ar Itālijas varas iestāžu lēmumu izraidīt no Itālijas Tunisijas pilsoni, kaut gan no Tunisijas varas iestādēm netika saņemtas nedz pietiekamas politiskas, nedz diplomātiskas garantijas, ka šis cilvēks Tunisijā netiks spīdzināts un citādi diskriminēts.

Šobrīd visu pasauli un arī Eiropu, turklāt Latviju jo īpaši, skārusi ekonomiskā krīze. Vai ir paredzams, ka ekonomisko grūtību iespaidā varētu mainīties cilvēktiesību izpratne un ECT prakse?

– Šī ir jauna situācija mums visiem, taču it īpaši Eiropas austrumdaļai, kuras ekonomiskā un sociālā situācija pēdējās desmitgadēs ir nepārtraukti un stabili uzlabojusies. Ekonomikas augšupejas posms ļāva gan konvencijas dalībvalstīm, gan ECT attīstīt to cilvēktiesību daļu, kas saistās ar indivīdu tiesībām uz sociālajiem labumiem, vides tiesības utt. Šāda veida cilvēktiesību nodrošināšana valstīm izmaksā dārgi. Tagad, kad pasaule sastopas ar nopietnāko ekonomisko lejupslīdi kopš 1929. gada un neviens nevar atbildēt, kad tā beigsies, protams, parādās jautājums – vai valstis arī turpmāk spēs nodrošināt cilvēktiesību sociālo aspektu. Faktiski var droši teikt, ka tā šobrīd ir būtiska cilvēktiesību problēma. Un līdzīgi kā gadījumā ar cīņu pret terorismu – valstis nedrīkst atsaukties uz finansiālām problēmām un ar tām ("mums tagad ir citas prioritātes!") pamatot nespēju nodrošināt cilvēktiesības. Īpaši nepieņemami būtu, ja valstis ar ekonomiskajām grūtībām aizbildinātu tādu cilvēktiesību neievērošanu, kas neprasa nekādus finansiālus ieguldījumus, piemēram, spīdzināšanu vai vārda brīvības ierobežojumus.

Tā ir viena problēmas puse. Bet otra ir ECT prakse kompensāciju noteikšanā par valsts pārkāptajām cilvēktiesībām. Varbūt ECT ekonomiskās krīzes laikā vajadzētu mainīt savu praksi un samazināt naudas summas, kas valstīm ir jāmaksā cietušajiem gadījumos, kad tās zaudē lietas jūsu tiesā?

– Es piekrītu, ka, iespējams, ECT vajadzēs pievērst lielāku uzmanību līdzšinējai konvencijas 41. panta (Taisnīga atlīdzība)12 piemērošanai. Taču arī šai problēmai ir divas puses: valsts, kas sastopas ar ekonomiskajām grūtībām, un persona, kuras cilvēktiesības ir pārkāptas un kura arī, tāpat kā lielākā daļa attiecīgās valsts iedzīvotāju, iespējams, atrodas ekonomiski sarežģītos apstākļos. Acīmredzot būs jāvērtē arī šis apstāklis. Varbūt cilvēktiesību pārkāpums šajos ekonomiskajos apstākļos konkrētās personas situāciju padara īpaši grūtu un atlīdzība no valsts varētu stāvokli ievērojami uzlabot?

 


1 Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, Latvijā saskaņā ar Saeimas pieņemto likumu "Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu" spēkā no 1997. gada 27. jūnija.

2 ECT Latvijas kontinuitātes fakta ietekmi uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto starptautisko saistību izpildi vērtējusi vairākkārt.2003. gada 9. oktobrī ECT lietā "Sļivenko pret Latviju" tieši neapstiprināja kontinuitāti, un spriedumā lietotā terminoloģija varēja tikt atšķirīgi iztulkota attiecībā uz šiem Latvijas valstiskumam svarīgajiem jautājumiem. Tiesas vairākums neuzskatīja aneksijas seku novēršanu par pietiekami svarīgu mērķi, lai attaisnotu anektējošās valsts militārpersonu izvešanu.

Turpmākajos nolēmumos tiesa šķietami pievienojās mazākuma viedoklim lietā "Sļivenko pret Latviju", atzīstot vairākus līdzīgus pieteikumus par acīmredzami nepamatotiem.

ECT Lielā palāta 2006. gada 16. marta spriedumā lietā "Ždanoka pret Latviju" bija ļoti pozitīva. Tiesa spriedumā expressis verbis atzina 1940. gada notikumu prettiesiskumu un atzina arī Latvijas kontinuitāti. Šajā lietā ECT deva Latvijas valstij lielu rīcības brīvību prettiesiskuma seku novēršanai attiecībā uz cilvēktiesībām.

Lielās palātas 2009. gada 18. februāra spriedumā "Andrejeva pret Latviju" lielā mērā atkārtojas Sļivenko lietas pieeja. Tiesa nerunā par prettiesiskumu un plašāko lietas vēsturisko kontekstu, kā arī spriedumā lietota nekonsekventa terminoloģija. Šajā spriedumā valstij nepiešķir rīcības brīvību vēsturiskā prettiesiskuma seku novēršanā.

Komentējot ECT praksi, Oksfordas universitātes doktorants Mārtiņš Paparinskis atzinis: "Ir nošķirami divi tiesību jautājumi: PSRS rīcības prettiesiskums un cilvēktiesību aizskārumi atjaunotās neatkarības kontekstā. Prettiesiskā aneksija veido tiesiskās situācijas plašāko kontekstu, bet nebūt nenozīmē, ka katrā gadījumā cilvēktiesību prima facie pārkāpums tādēļ būtu attaisnots. ECT spriedums Ždanokas lietā ir vērtējams pozitīvi no plašākā konteksta skaidras ieskicēšanas viedokļa, un tieši šī sistēmiskā redzējuma neesamība bija viens no pamatiem tiesneses I.Ziemeles atsevišķajām domām Andrejevas lietā. Individuālo cilvēktiesību aizskārumu izvērtēšanā prettiesiskās aneksijas seku novēršanai var būt dažāda nozīme dažādu tiesību kontekstā. Prima facie, deviņpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas demokrātiskā un tiesiskā valstī tikai absolūtos izņēmuma gadījumos aneksijas seku novēršanas argumentam varētu būt izšķiroša nozīme."

3 "(1) Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

(2) Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts un sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu tiesības un brīvības."

4 "Augstās līgumslēdzējas puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu."

5 Intervija notika 16. aprīlī, kad tika ECT Lielā palāta sāka noklausīšanos lietā Georgia v Russia (Gruzija pret Krieviju, 13255/07), kur iesniedzēja valsts sūdzas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret gruzīnu imigrantiem Krievijā. Lietas būtība: 2006. gadā Gruzijas varas iestādes aizturēja 7 Krievijas pilsoņus par spiegošanu Gruzijā (visi vēlāk tika apžēloti un atbrīvoti). Krievija "atbildēja" ar 11 Gruzijas imigrantu apcietināšanu. Sūdzībā, kas iesniegta ECT, Gruzija sūdzas par cilvēktiesību pārkāpumiem pret gruzīnu minoritāti Krievijā, tai skaitā par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 3.panta (Spīdzināšanas aizliegums), 5. panta (Tiesības uz brīvību un drošību), 8. panta (Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) u. c. pantu pārkāpumiem. ECT pieņēmusi izskatīšanai arī otru Gruzijas sūdzību pret Krieviju.

6 Spriedumu lietā Chassagnou and others v France (Šasaņū un citi pret Franciju) (Nr. 25088/94, 28331/95, 28443/95) ECT Lielā palāta pieņēma 1999. gada 27. aprīlī – Francija šajā lietā zaudēja, jo ECT uzskatīja, ka ir pārkāpti vairāki konvencijas panti, to skaitā 1. protokola 1. pants (īpašuma tiesiskā aizsardzība). Lietas apstākļi: trīs sūdzības iesniedzēji (Francijas lauku zemes īpašnieki) uzskatīja, ka tiek aizskartas viņu tiesības uz īpašumu, jo Francijas likumi noteica viņiem pienākumu bez atlīdzības ļaut kolektīvās medības uz viņu īpašumā esošās zemes. Jāņem vērā arī apstāklis, ka visi trīs bija dzīvnieku tiesību aizstāvji un medību pretinieki. (Tādējādi viņi uzskatīja, ka tiek diskriminēti gan kā privātīpašnieki, gan kā vides aktīvisti.) Interesants arguments, kas parādās Francijas pozīcijā, ir medības kā brīvā laika pavadīšanas veids un valsts pienākums nodrošināt, lai šāds hobijs būtu pieejams ne tikai lielo zemju īpašniekiem (kas paši varētu medīt savā zemē), bet jebkuram interesentam – arī tādam, kam zemes nav vispār vai arī kura īpašumā esošā zeme nesasniedz medību teritorijas minimumu (200 ha). Latvijas tiesību sistēmas pieticīgās vēstures kontekstā jāatzīmē arī fakts, ka Francija savu pozīciju skaidroja ar atsaucēm uz Franču revolūcijas notikumiem, Robespjēra un Mirabo dažādajiem uzskatiem par medību tiesībām (kurām no aristokrātu privilēģijas jākļūst par visiem zemes īpašniekiem pieejamu nodarbi) un 1844. gada medību likumu, kas joprojām daļēji ir spēkā.

7 Spriedumu lietā Selmouni v France (Selmūnī pret Franciju) (Nr. 25803/94) ECT Lielā palāta pieņēma 1999. gada 28. jūlijā un Francija šajā lietā zaudēja, jo tiesa konstatēja konvencijas 3. panta (spīdzināšanas aizliegums) un 6. panta (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) pārkāpumu. Lietas apstākļi: Francijas policijas iestādē izmeklēšanas procesā saistībā ar narkotiku tirdzniecību, nopratinot aizdomās turamo Nīderlandes un Marokas pilsoni Ahmedu Selmūnī, viņš tika fiziski ietekmēts.

8 "(1) Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot gadījumu, kad tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu (...)"

9 Spriedumu lietā Renold v France (5608/05) ECT pieņēma 2008. gada 16. oktobrī, vienbalsīgi konstatējot, ka Francija pārkāpusi konvencijas 2. pantu (tiesības uz dzīvību) un 3. pantu (spīdzināšanas aizliegums). Lietas apstākļi: Renolds (Joselito Renolde) 2000. gadā tika aizturēts par uzbrukumu bijušai dzīvesbiedrei un meitai, kā arī par miesas bojājumu nodarīšanu un zādzībām. Izmeklēšanas laikā viņš tika aizturēts un ievietots ieslodzījuma vietā. Ieslodzījuma vietā viņam tika konstatētas psiholoģiskas grūtības izturēt apcietinājuma apstākļus; viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, kā arī agresīvi izturējās pret ieslodzījuma vietas personālu. Par izdarītajiem disciplinārpārkāpumiem viņam tika piespriests disciplinārsods – četrdesmit piecas dienas karcerī. Karcerī viņš izdarīja pašnāvību, pakaroties.

10 Spriedumu lietā Saadi v Italy (37201/06) ECT Lielā palāta pieņēma 2008. gada 28. februārī un Itālija šajā lietā zaudēja. Lietas būtība: pieteikuma iesniedzējs Tunisijas pilsonis, Itālijā dzīvojošais Nasīms Sādī (Nassim Saadi) bija tiesāts par terorismu un izcietis sodu Itālijā. Kad varas iestādes pēc atbrīvošanas ievietoja viņu imigrantu pagaidu uzturēšanās mītnē un gatavojās deportēt, viņš lūdza Itālijā politisko patvērumu un vairākkārt pārsūdzēja izraidīšanas lēmumus, pamatojot to ar iespēju, ka pēc nonākšanas Tunisijā viņu varētu vajāt politiskās un reliģiskās (radikālā islāma) pārliecības dēļ. Itālijas varas iestādes diplomātiskā ceļā centās iegūt Tunisijas garantijas, ka N. Sādī netiks vajāts, un lēma par iespēju viņu tomēr izraidīt. ECT uzskatīja, ka šīs garantijas ir nepietiekamas (spriedumā citēti vairāku organizāciju – Amnesty International, Human Rights Watch, Sarkanā Krusta Starptautiskās komitejas, ASV Valsts departamenta – ziņojumi par cilvēktiesību stāvokli Tunisijā). Tiesa cita starpā atsaucās arī uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2002. gada vadlīnijām par tero­risma apkarošanu un cilvēktiesību ievērošanu, kas nosaka, ka, arī cīnoties pret terorismu, ir spēkā absolūts spīdzināšanas un cita veida necilvēcīgas izturēšanās aizliegums, turklāt dalībvalstīm ir jāraugās, lai persona izraidīšanas rezultātā netiek pakļautas nāves soda vai spīdzināšanas riskam. ECT spriedumā atzina, ka gadījumā, ja N. Sādī tiktu izraidīts no Itālijas, tiktu pārkāpts konvencijas 3. pants (Spīdzināšanas aizliegums).

11 "Nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt."

12 "Ja tiesa konstatē, ka ir noticis konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību."

 

 

Žans Pols Kosta (Jean-Paul Costa)

Desmitais Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents gandrīz piecdesmit tiesas darbības gados. Pie amata pienākumu pildīšanas stājies 2007. gada 19. janvārī.

Ž.P. Kosta dzimis 1941. gada 3. novembrī Tunisā. Studējis Parīzes Politisko studiju institūtā, Parīzes universitātes Juridiskajā fakultātē un Valsts administrācijas skolā. Strādājis par mācībspēku vairākās Francijas augstskolās, ievēlēts par asociēto profesoru Orleānas un Parīzes I universitātē.

Paralēli akadēmiskajam darbam strādājis Francijas Valsts padomes juridiskajā palātā. 1998. gada 1. novembrī ievēlēts par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi no Francijas. No 2001. gada līdz 2007. gadam bijis Eiropas Cilvēktiesību tiesas viceprezidents.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Eiropas Padomes dalībvalstu izveidota starptautiska tiesa, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas Cilvēktiesību konvencijā paredzēto dalībvalstu starptautisko saistību izpildi cilvēktiesību jomā.

ECT ir pārstāvētas visas četrdesmit septiņas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis, un tajā par konvencijas normu pārkāpumiem pret dalībvalsti var vērsties gan citas konvencijas dalībvalstis, gan arī privātpersonas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa tika izveidota 1959. gadā. Šajā laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesa darbojās kā viens no konvencijas īstenošanas mehānismiem līdztekus 1954. gadā izveidotajai Eiropas Cilvēktiesību komisijai. Tiesas pirmais spriedums tika pasludināts 1960. gadā lietā Lawless v Ireland.

1998. gada 1. novembrī spēkā stājās konvencijas vienpadsmitais protokols, kas paredzēja būtiskas izmaiņas tiesas darba organizācijā. Tika likvidēta Eiropas Cilvēktiesību komisija, un tiesa tika izveidota kā patstāvīgi funkcionējoša institūcija, kurā tieši var vērsties visu konvencijas dalībvalstu privātpersonas.

Katrai konvencijas dalībvalstij ir paredzēta viena tiesneša vieta tiesas sastāvā. Līdz ar to šobrīd tiesā strādā četrdesmit septiņi tiesneši. Tiesnešus no dalībvalstu ieteikto kandidātu skaita uz sešiem gadiem ievēlē Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja.

Tiesas darbs tiek organizēts, tiesnešiem sadaloties piecās palātās, kuras tiek veidotas pēc ģeogrāfiskā un dzimumu līdztiesības principa. Tiesa ievēlē tiesas un palātu prezidentus, no kuriem divi pilda tiesas viceprezidentu pienākumus. Līdztekus palātām darbojas Lielā palāta, kuras sastāvā ietilpst tiesas prezidents, viceprezidenti, palātu prezidenti, kā arī vēl vienpadsmit tiesneši, kurus tiesa izrauga uz deviņiem mēnešiem rotācijas kārtībā pēc tiem pašiem principiem, kā veidojot palātas.

Lielā palāta saskaņā ar konvencijas 30. pantu lietas izskata, ja kādā palātā rodas nopietns jautājums par konvencijas vai tās protokolu interpretāciju vai arī ja kāda jautājuma izskatīšana var novest pie rezultāta, kas pretrunā iepriekšējai tiesas praksei. Tāpat konvencijas 43. pants pieļauj lietas dalībniekiem pārsūdzēt palātu spriedumus, lūdzot, lai lietu atkārtoti izskata Lielā palāta.

Tiesa 2008. gada 18. septembrī lietā Takhayeva and Others v Russia (Nr. 23286/04) pasludināja savu 10 000. spriedumu. Šie spriedumi veidojuši Eiropas kopējo cilvēktiesību standartu, kas ietekmē gan Eiropas Padomes dalībvalstu likumdošanu un tiesu praksi, gan Eiropas Savienības institūciju rīcības brīvību un arī ikviena Eiropas iedzīvotāja tiesības. Tajā pašā laikā tiesa ir pārslogota ar lielo lietu skaitu, kas ir viens no iemesliem jaunajai tiesas darbības reformai, kuru paredz konvencijas četrpadsmitais protokols. Protokola mērķis ir vienkāršot tiesas procedūras un paātrināt tiesas darbu.

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 28. Aprīlis 2009 /NR. 17 (560)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties