3. Marts 2009 /NR. 9 (552)
Skaidrojumi. Viedokļi
Bīskaps Rancāns un Satversme
10
Valsts prezidenta vietas izpildīšana
Mg.iur. summa cum laude
Jānis Pleps
LU Juridiskās fakultātes doktorants
Bīskaps Rancāns un Satversme

Latvijas konstitucionālajās tiesībās aksiomātiska ir tēze par Latvijas Republikas kontinuitāti. Kā atzīmējis profesors Aivars Endziņš, "Latvijas valsts kontinuitāte [..] ir mugurkauls visam Latvijas konstitucionālo tiesību organismam".1 Latvijas kontinuitātes (nepārtrauktības) doktrīna ir valsts oficiāls viedoklis par to, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940. gadā notikušo okupāciju un aneksiju, ir turpinājusi nepārtraukti eksistēt.2 Viens no nozīmīgākajiem kontinuitātes doktrīnas elementiem ir secinājums, ka 1940. gadā Latvijas pievienošana PSRS ir notikusi, pārkāpjot starptautisko tiesību normas un Satversmes prasības, proti, PSRS ir īstenojusi prettiesisku agresiju pret Latviju, to okupējusi un anektējusi.3 Jau 1940. gadā Latvijas pievienošanu PSRS neatzina vairākas rietumvalstis, kā arī Latvijas sūtņi ārvalstīs.4 Tāpat jāatzīmē, ka liela daļa Latvijas pilsoņu gan Latvijā, gan ārvalstīs neatzina savas valsts patstāvības zudumu.5

Šobrīd jau ir konstatēts, ka astoņi Latvijas tirdzniecības flotes kuģi nepakļāvās Latvijas PSR valdības rīkojumiem un turpināja kuģot zem Latvijas karoga. Otrā pasaules kara laikā tie pārvadāja karam nepieciešamās kravas, piedaloties karā ASV pusē.6 Šo faktu īpaši ir akcentējis arī ASV prezidents Džordžs Bušs kādā no savām runām: "Baltijas valstīm nebija lomas Otrā pasaules kara sākšanā, karu šeit atnesa slepenais pakts starp diktatoriem, un, kad karš sākās, daudzi te parādīja drosmi. Kad marionešu valdība Latvijā lika Latvijas kuģiem atgriezties, astoņu kuģu jūrnieki nenolaida brīvās Latvijas karogu un palīdzēja ASV flotei piegādāt preces pāri Atlantijas okeānam. Ziemeļkarolīnas laikraksts šādi apraksta latviešu apkalpi: "Viņiem ir bārdas un atšķirīgs apģērbs [..], viņi ir[..] paguruši, bet pilni cīņas spara". Līdz kara beigām seši kuģi bija nogremdēti un puse jūrnieku bija gājusi bojā. Gandrīz visi izdzīvojušie palika Amerikā un kļuva par tās pilsoņiem, ar ko mēs lepojamies. Kādā Amerikas pilsētā iela tika pārdēvēta par godu nogremdētam Latvijas kuģim. Mūsu valsts vienmēr ir bijusi pateicīga par Latvijas draudzību."7

Kontinuitātes (nepārtrauktības) doktrīnas kontekstā ierasti tiek aplūkoti 1940. gada vasaras notikumi, rietumvalstu paziņojumi un deklarācijas, kā arī Latvijas neatkarības atjaunošana 1990. gadā. Diemžēl mūsdienās vēl nav pietiekami plaši pētīta Latvijas valsts turpināšanās trimdā, kad de facto reāli turpināja darboties vairāki valstiskuma fragmenti.8 Tikai atsevišķi zinātnieki veltījuši uzmanību Latvijas sūtņu darbībai ārzemēs pēc PSRS agresijas.9 Tajā pašā laikā daudzas trimdas diskusijas par Latvijas valstiskuma atjaunošanas iespējām un turpmāko veidošanu varētu būt gana interesantas konstitucionālo tiesību kontekstā. Pieminēšanas vērts ir kaut vai apstāklis, ka tieši trimdā ir publicēts vienīgais visu Satversmes nodaļu komentārs.10

Šajā komentārā tā autors Kārlis Vanags, skaidrojot Satversmes 16. pantu, rakstīja: "Tā kā Latvijas Republika arī pēc prettiesīgās aneksijas de iure pastāv, tad, atsaucoties uz šo pantu, "Latvijas parlamentāriešu konference" 1947. g. 19/20 augustā, Vācijā, nolēma, ka 1931. g. Saeimas prezidijam joprojām jādarbojas pa visu Saeimas pilnvaru laiku, t.i., līdz jaunās Saeimas ievēlēšanai un sanākšanai (sk. 12., 13. un 49. ptu). Tā kā Saeimas kārtības rullis (21. pts), kam ir likuma spēks, nosaka, ka Saeimas priekšsēdētāja nāves gadījumā viņa vietā stājas tā biedrs, mūsu parlamentārieši atzina, ka Saeimas priekšsēdētāja biedrs bīskaps J. Rancāns patlaban izpilda ne vien Saeimas priekšsēdētāja, bet arī Valsts prezidenta [..] pienākumus. Labā ticībā, ka tas sekmēs Demokrātiskās Latvijas Republikas atjaunošanu, bīskaps J. Rancāns tad arī šos pienākumus parlamentāriešu 1947. gada 20. augusta sēdē uzņēmās".11

Attiecīgais komentāra fragments liecina, ka trimdā ir tikusi piemērota Satversme, darbojušies Latvijas parlamentārieši, kā arī risināts jautājums par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu trimdā. Šajā rakstā sīkāk aplūkosim jautājumu par iespējām atzīt bīskapu Jāzepu Rancānu par Latvijas valsts galvu trimdā. Neapšaubāmi, tas ir viens no interesantākajiem Satversmes interpretācijas jautājumiem trimdā, kura šķetināšanā iesaistījās vairāki latviešu trimdas sabiedriskie darbinieki, kā arī Latvijas Senāta senatori.

 

Vēstures fakti

1) Neatkarīgās Latvijas laiks

1931. gada 3. novembrī uz pirmo sēdi sanāca jaunievēlētā – 4. –Saeima. Tā par Saeimas priekšsēdētāju ievēlēja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas deputātu Paulu Kalniņu. Par Saeimas priekšsēdētāja pirmo biedru tika ievēlēts Kārlis Pauļuks no Latviešu Zemnieku savienības, savukārt priekšsēdētāja otrā biedra amats tika uzticēts bīskapam Jāzepam Rancānam no Kristīgo zemnieku partijas.12 Vērtējot bīskapa J. Rancāna politisko darbību, trimdas vēsturnieks Ādolfs Šilde rakstījis: "Īpašu stāvokli atrod bīskapa Rancāna parlamentārā darbība, kas aptver divpadsmit gadus Saeimā, un tas pelnī sevišķu ievērību. Viņš bija šīs likumdošanas iestādes otrais vice­priekšsēdis vispirms prezidenta Jāņa Čakstes laikā un nepārtraukti pēc tam līdz 1934. gada 15. maijam, kad pēc apvērsuma viņam uzlika mājas arestu. [..] Atskatoties uz bīskapa Rancāna parlamentāro darbību, redzam, ka, būdams Saeimas deputāts no Kristīgo zemnieku un katoļu frakcijas, kā arī 2., 3. un 4. Saeimas prezidija otrais priekšsēža vietnieks, viņš vadījis Latvijas likumdošanas iestādes sēdes, runājis un bijis referents vairāku likumprojektu lietās. Savās lielajās runās viņš skāra galvenokārt nacionālpolitiskus, baznīcas un kultūras jautājumus."13

1934. gada 15. maija naktī notika valsts apvērsums – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pārņēma varu. Valstī tika izsludināts kara stāvoklis,14 savukārt Saeimas darbība pārtraukta. Vairāki Saeimas deputāti tika apcie­tināti, savukārt "Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai" uzņēmās izpildīt Kārļa Ulmaņa sastādītais Ministru kabinets.15 "Saeimas viceprezidents katoļu baznīcas galva bīskaps Rancāns atteicies parakstīt solījumu, ka nesauks Saeimu, un pēc tam viņam piespriests istabas arests, ārpus viņa mītnes novietojot sardzi."16

Bīskaps J. Rancāns nodibināto K. Ulmaņa režīmu neatbalstīja.17 Kā pēcāk rakstījis viens no K. Ulmaņa tuvākajiem līdzgaitniekiem – sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš: "Bīskaps bija nemierā ar Saeimas darbību, biežām valdību maiņām un daudzām partijām. Bet viņš bija uzskatos, ka autoritārais režīms nebija vienīgā un pareizā atbilde Saeimas trūkumu novēršanai. Viņu bija sarūgtinājis arī uz dažām dienām pēc 15. maija pārmaiņām uzliktais mājas arests. Viņš maz par to runāja Latvijā, bet mēdza laiku pa laikam atgriezties sarunās trimdā. Varēja redzēt, ka viņš kaut kādi nevar no šī notikuma atbrīvoties, kauču no 15. maija apvērsuma rīkotāju puses mājas arests nebija domāts kā kāds pazemojums jeb neuzticēšanās. Mājas aresta politiskais mērķis bija Bīskapu morāliski atbrīvot no pienākuma sasaukt Saeimas sēdi pēc tam, kad viņš bija saņēmis ziņu par Saeimas priekšsēža P. Kalniņa apcietināšanu. Šo pašu apsvērumu dēļ mājas arestu uzlika arī Zemnieku savienības deputātam Pauļukam Jelgavā, kurš bija Saeimas priekšsēdētāja pirmais biedrs. [..] Bīskaps Rancāns, būdams pārliecināts par satversmes grozīšanas nepieciešamību, tomēr palika uzticīgs 1922. gadā pieņemtai Latvijas satversmei un tajā ietvertiem demokrātisko brīvību principiem."18

2) Latvijas Centrālā padome

Jautājums par demokrātiskas Latvijas turpināšanu sevišķi aktualizējās vācu okupācijas laikā. "Sabiedrotajiem gatavojoties uz konferenci Teherānā, ienāca ziņas, ka Maskava to cita starpā gribot izmantot, lai panāktu tās pret Baltijas valstīm izdarītā varas akta legalizāciju. Šī nodoma atvairīšanai bija nepieciešams pacelt latviešu tautas neviltotu balsi tiem, kuriem bija tiesības to darīt. Tā kā ar autoritārās valdības atkāpšanos atkrita tās lēmums par Saeimas darbības apturēšanu, tad tāda tiesība saskaņā ar Satversmes 16. un 52. pantu bija Saeimas prezidijam, un tas to arī izmantoja, nodibinādams cīņas orgānu – Latvijas Centrālo padomi [..] un reizē nākdams klajā ar deklarāciju par latviešu tautas cīņas mērķi [..] LCP iegāja pēdējās Saeimas 4 lielākās partijas (sociāldemokrāti, Zemnieku savienība, Latgales Kristīgie zemnieki un demokrātiskais centrs), kurām tanī bija vairākums."19 Kā atzīmējuši laika biedri, Latvijas Centrālā padome darbojās formālā Saeimas prezidija locekļu Paula Kalniņa un Jāzepa Rancāna vadībā.20

Daļa Latvijas Centrālās padomes sēžu notika, tās locekļiem pulcējoties bīskapa J. Rancāna dzīvoklī.21 Šajā dzīvoklī 1944. gada 8. septembrī notika arī pēdējā Latvijas Centrālās padomes sēde Latvijā, kurā pieņēma deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Tajā tika paziņots, ka "Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts teritorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti." Šo aktu parakstīja Pauls Kalniņš kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs.22

Pēc došanās trimdā Latvijas Centrālā padome savu darbību atjaunoja Vācijā un Zviedrijā.23

3) Valsts prezidenta vietas izpildītājs

1947. gada 26. aprīlī Eslingenē Latvijas Centrālajā padomē ietilpstošo partiju līderi – Jāzeps Rancāns (Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija), Voldemārs Bastjānis (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija), Ādolfs Klīve (Latviešu Zemnieku savienība), Ādolfs Bļodnieks (Latvijas Jaunsaimnieku partija) un B. Krūka (Demokrātiskā centra apvie­nība) – parakstīja aktu par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju.

Šajā aktā tika konstatēts: "Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši: pirmais – 1945. g. 27. augustā un otrais – 1945. g. 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas, un proti: Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu partija, Latvijas Sociāldemokrātu strādnieku partija, Latvijas Zemnieku savienība, Jaunsaimnieku partija un Demokrātiskā centra apvienība, un kurām 1931. gadā ievēlētā Saeimā pieder lielākais vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēdētāja otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu."24

Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāja pienākumu uzņemšanās notika salīdzinoši ilgā laikā. Visupirms, "lai viņam nepārmestu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta amatu nelikumīgu lietošanu, tika konsultēti trimdā esošie senatori un tikai pēc tam, kad seši mūsu augstākās tiesas locekļi bija devuši pozitīvu atzinumu, Bīskaps abus pieņēma".25 Tāpat arī pēc senatoru atzinuma bīskaps J. Rancāns aicināja pie sevis trimdā esošos Saeimas deputātus, lai saņemtu arī viņu piekrišanu. "Lai [..] viņa tiesības un pilnvaras rīkoties kā Valsts prezidenta vietas izpildītājam neizsauktu nevajadzīgus un nevēlamus protestus vai iebildumus no pašu parlamentāriešu puses, viņš saaicināja pie sevis Bad-Dietzenbachā, Vācijā, kā visus Vācijā mītošos pēdējās Saeimas deputātus, tā arī agrākos Latvijas parlamentu locekļus, lai ar tiem pārrunātu un uzklausītu viņu domas. Šī apspriede bīskapa Rancāna vadībā turpinājās divas dienas. Beidzot visi sapulcējušies agrākie parlamentārieši – 20 vai vairāk personu vienprātīgi atzina bīskapu J. Rancānu par pilntiesīgu valsts prezidenta vietas izpildītāju un novēlēja viņam labus panākumus šī grūtā amata pildīšanai."26

4) Trimdas diskusijas

Neraugoties uz Latvijas senatoru un parlamentāriešu akceptu, Latvijas trimdā bīskaps Jāzeps Rancāns kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs vienprātīgi netika atzīts. Kā korekti norādījis savā esejā trimdas vēsturnieks Ā. Šilde: "Sūtnim K. Zariņam un trimdas organizācijām bija citādi uzskati valsts interešu pārstāvības jautājumā."27

Daudzas latviešu trimdas organizācijas iebilda pret J. Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, kuram līdz ar to piederētu arī vadošā loma latviešu trimdas organizēšanā un cīņā par neatkarības atjaunošanu. Pret bīskapa J. Rancāna un parlamentāriešu darbību trimdā vislielākos iebildumus cēla Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma atbalstītāji, sabiedriskie darbinieki, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem okupācijas laikā, un jaunatne, kas nebija ievēlējusi Saeimu.28 "No pēdējās (ceturtās) Saeimas vēlēšanām 1931. g. rudenī līdz emigrācijas gadiem (1946. g.), kad emigrācijā sāka darboties parlamentāriešu Latvijas Centrālā padome, bija jau pagājuši 15 gadu. Šinīs gados bija izauguši resp. kļuvusi pilngadīga jūtami liela jaunās paaudzes daļa, kas ne Saeimas, nedz kādas citas iestādes vēlēšanās Latvijā vēl nebija piedalījušies. Šī paaudze uzskatīja un atzina par nepareizu, ka latviešu un Latvijas lietās darbojas un par tām lemj vecākās paaudzes kādreiz vēlētās personas (parlamentārieši) vai to partijas bez viņu (jaunās paaudzes) ziņas un līdzdalības. Tāpēc viņi cēla iebildumus un prasīja sev tiesības piedalīties emigrācijā visās iestādēs latviešu un Latvijas jautājumu izlemšanā."29

Polemikā ar parlamentāriešiem trimdā viņu oponenti izvirzīja arī juridiskus argumentus, ka "Latvija juridiski vairs nepastāvot, un tādēļ visa parlamentāriešu rīcība un viņu Centrālā padome neizturot nekādu kritiku. Neesot vairs ne Valsts prezidenta, ne viņa vietnieka – Saeimas priekšsēža, nedz arī tā vietnieka, kas Valsts prezidentu aizstātu. Tāpēc par Latviju kā valsti ar parlamentu vairs neesot ko runāt."30

Taču bīskapam J. Rancānam trimdā bija arī daudz atbalstītāju, kas iestājās par Satversmes spēkā esamību un Latviju kā demokrātisku republiku. "Latvīšu bēgļu vydā, sevišķi bēgļu centralūs organūs, ir cylvāki, kam nepateik demokratiska Latvija, bet tōs vītā jī grybātu vēļ reizi pi izdeveibas restaurēt autoritaru režimu. Pi mynātōs bēgļu kategorijas pīdar arī tī, kas mādz saceit, ka Latvijas satversme ir atcalta, ka vyss, kas myusus saista ar šū satversmi, nūdūdams aizmērsteibā. [..] nūmetnēs un centralajūs organūs ir ļaudis, kas vēļ tagad gūdynoj tūs laikus un vadeitōjus, kuri lauze Latvijas satversmi, atjēme tautai tīseibas un vaļdeja bez tautas pylnvarom, un šī ļaudis arī nōkūtnes Latvijā dūmoj vaļdeit pēc 1934. g. 15. maja gora. [..] Satvērsmes pastōvēšonas laikā tei nav ni atcalta, ni tykuse reformāta. Myusu radzamōkī vaļsts veiri un politiki vīnmār pastreipoj, ka vīneigais, kas mums ir palicis pōri un ap kū vysim joapsavīnoj, ir myusu karūgs un myusu 1922. goda satvērsme. [..] Jō Ekselence veiskups prof. J. Rancāns, kas pošlaik ījam vysaugstōkū un vodūšū vītu demokrātiskās Latvijas vaļsts veiru storpā, ir pīlicis ōrkōrtejas pyules Latvijas lītai. Jō Ekselences veiskupa prof. J. Rancāna vyskorstōko vēlēšanōs ir otkon redzēt breivu, naatkareigu un demokrātisku Latviju [..] Latvijas demokratiskōs republikas satvērsme ir jūprūjom spākā, tei globojama kai svātōkais dōrgums un nūteikšana par satvērsmes grūzeišonu ir un byus vīneigi pošai tautai atbreivōtā, breivā Latvijā."31 Savā ziņā mazliet pārsteidzoši varētu šķist arī tas, ka bīskapa Jāzepa Rancāna tiesības atzina Kārļa Ulmaņa autoritārās valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš: "Saskaņā ar Satversmi pēc Valsts prezidenta deportācijas un Saeimas priekšsēža nāves Bīskaps kļuva par valsts augstāko amatpersonu."32

Daudz nozīmīgāks par diskusijām trimdas sabiedriskajās organizācijās bija Latvijas sūtņa Londonā Kārļa Zariņa viedoklis, jo viņš pārstāvēja Latvijas valsti saskaņā ar Kārļa Ulmaņa valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām. 1950. gada 18. oktobrī Londonā Latvijas sūtniecības ēkā sākās bīskapa J. Rancāna un sūtņa K. Zariņa vairāku dienu sarunas par turpmāko sadarbību, piedaloties arī vairākiem redzamiem latviešu trimdas darbiniekiem. Sūtnis K. Zariņš pret iespējām atzīt bīskapu J. Rancānu par Valsts prezidenta vietas izpildītāju bija noraidošs.

Apspriedes stenogrammā atspoguļots sūtņa Kārļa Zariņa viedoklis: "Parlamentāriešu stāvokli atzīt nevaru. [1934. gadā] viņu pilnvaras izbeidzās, nāca cits režīms, kuru atzina visa pasaule. 1940. g. nāca klāt ārkārtējas pilnvaras. Uzspiedis tās neesmu, bet, kur vajadzējis, izlietoju [..] Pēc Dr. Bīlmaņa nāves iesniedzu ASV valdībai savas pilnvaras un jautāju, vai var iecelt pēcnācēju Vašingtonā. Atbildēja, ka jā. Esmu iecēlis arī kādus 20 konsulus. Nupat Vatikānā man parādīja pienācīgo godu kā valsts vai ministru prezidentam. Latvijas Satversme ārzemēs nav spēkā. Neviens nav atzinis parlamentāriešus. 1934. gadā to pilnvaras izbeidzās, un deputāti saņēma pensijas. Anglija atzīst mani. [..] ja bīskaps Rancāns tiek atzīts par "acting president", tad es nevaru palikt savā vietā, jo es par tādu nevaru atzīt. Es darbojos uz pilnvaru pamata, ko izdeva mūsu nacionālā valdība un ko atzīst rietumu valdības. Ja es atzītu kādu "acting president", tad mani šīs valdības neatzīs. [..] Jau 1940. gadā runāju Foreign Office, lai mums atļauj dibināt trimdas valdību, bet man atbildēja, ka pietiekot ar sūtni, jo to viņi pazīstot un tam uzticoties, bet kādus ceļus staigās tāda valdība, to nevarot zināt. Esmu šo jautājumu uzstādījis Foreign Office arī vairākas reizes pēc tam, bet vienmēr esmu saņēmis noraidīgu atbildi. [..] Nekad neesmu teicis, ka 1922. g. Satversme pastāv trimdā. Valdības sastādīšanas jautājumā 98 ir par to, ka nekad tāds gadījums neiestāsies, ka Rietumu lielvalstis griezīsies pie 22. gada Satversmes pārstāvjiem, bet gan pie personām, kas efektīvi pārstāv tautu. Varētu griezties pie bīskapa J. Rancāna tādā gadījumā, ja viņš ar darbību būs pierādījis, ka prot tautu vienot, bet ne tamdēļ, ka 1931. g. viņš ievēlēts Saeimā."33

Sarunas noslēgumā "sūtnis deklarēja, ka 1931. g. ievēlētās Saeimas darbība tikusi pārtraukta 1934. g.; pēc tam iestājies jauns posms, kuru visas pasaules valstis ir atzinušas, un uz šī režīma izdoto pilnvaru pamata vēl tagad darbojas sūtņi. Kamēr Rietumu demokrātijas atzīst 1934. g. režīma ieceltos sūtņus un nav citas viņu atzītas valdības, sūtnis K. Zariņš attīsta savu darbību uz Latvijas valdības 1940. g. 17. maija ārkārtējo pilnvaru pamata. Jautājums par 1922. g. Satversmes spēkā esamību vai neesamību trimdā nav aktuāls. Satversmes jautājumu izšķirs mūsu suverēnā tauta mūsu dzimtenē."34

5) Bīskapa Rancāna darbība

Neraugoties uz domstarpībām Latvijas trimdā, vispārēji "J. Rancāns kā pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas priekšsēdētāja biedrs zināmā mērā reprezentēja arī Latvijas neatkarīgo valsti".35

Uzņemoties Valsts prezidenta pienākumu izpildīšanu, bīskaps J. Rancāns vēlējās, "lai demokrātiskas valsts uzbūves un darbības principi, iepretim diktatoriskiem, tiktu vēsturiski saglabāti. Lai aiz sūtņiem un to pēcnācējiem stāvētu ne tikai bēgļi un emigranti, bet arī brīvos apstākļos vēlēti tautas pārstāvji vai to morāliski un tiesiski pēcnācēji, kuru darbība varmācīgi pārtraukta".36 Viens no galvenajiem darbības mērķiem bija demokrātiskas republikas un 1922. gada Satversmes ideju popularizēšana un nostiprināšana. Kā viņš uzsvēra kādā no trimdas darbinieku sanāksmēm: "Sadarbībai nepieciešama saprašanās, un saprasties mēs varam uz Satversmes un brīvības pamata. Mums jāiet pa demokrātijas ceļu. Apzinādamies savus pienākumus un atbildību Dieva un pilsoņu priekšā, es saaicināju jūs kopā, lai, bāzējoties uz Latvijas Republikas Satversmi, sadarbības un saprašanās garā apvienotos latviešu organizācijas darbā par Latviju un tautu."37

Pēc bīskaps Jāzepa Rancāna ieskata, 1922. gada Satversme bija glabājama kā svētums. Viņš aicināja "sargāt [..] satversmi, kas ir Latvijas tiesiskais pamats, un kopā ar mūsu sūtņiem darīt visu iespējamo neatkarīgās Latvijas aizstāvēšanai un atbrīvošanai".38 J. Rancāns neatzina Latvijas pievienošanu PSRS, un trimdā aktīvi darbojās, lai panāktu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņš pauda pārliecību, ka "mysu stōvūklis ir lobōks nakai tys beja 1918. godā, pošlaik mums ir ōrzemēs sovi syutni, ir satvērsme [..] Latvija beja, Latvija byus".39

Kā Latvijas valsts augstākā amatpersona trimdā J. Rancāns vairākkārt tikās ar citu valstu diplomātiem un valstsvīriem, pārstāvot un aizstāvot Latvijas valsts intereses.40 J. Rancāns panāca vienošanos ar ASV ģenerāli Dvaitu Eizenhaueru, ka bez izmeklēšanas neviens latviešu leģionārs Padomju Savienībai izdots netiks. Tāpat Latvijas Centrālā padome J. Rancāna vadībā sagatavoja vairākus memorandus par nepieciešamību atjaunot Latvijas neatkarību, kas tika iesniegti ASV, Lielbritānijas un Francijas vēstniekiem, kā arī izveidoja regulāru sadarbību ar Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem trimdā.41

1946. gada 29. jūlijā Parīzē notika miera konference, kurā piedalījās arī Latvijas PSR ārlietu ministrs Pēteris Valeskalns. Lai Padomju Savienībai nebūtu iespējas demonstrēt Baltijas valstu iekļaušanu tās sastāvā kā atbilstošu šo tautu gribai, Jāzeps Rancāns devās uz Parīzi un kopā ar sūtni Oļģerdu Grosvaldu un Fēliksu Cielēnu, kā arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem plaši informēja konferences dalībniekus un plašsaziņas līdzekļus par Padomju Savienības agresijas aktu pret Baltijas valstīm un tur pastāvošā režīma patieso dabu. ASV, Anglijas, Francijas un Ķīnas valdībām tika iesniegti memorandi par Baltijas jautājumu.42

Latvijas valsts interešu aizstāvēšanai bīskaps J. Rancāns izmantoja arī savu katoļu garīdznieka statusu un kontaktus Vatikānā.43 1946. gada 10. jūnijā viņš tikšanās laikā iesniedza pāvestam Pijam XII ziņojumu par Latvijas valsts, tautas un bēgļu likteni, kā arī lūdza pāvesta aizbildniecību un palīdzību.44 Tajā pašā gadā Lurdā, uzrunājot svētceļniekus, bīskaps plaši runāja par neciešamajiem apstākļiem Latvijā un baznīcas un ticīgo vajāšanām.45

Domstarpības latviešu trimdā par Saeimas deputātu tiesībām pārstāvēt Latvijas valsti, kā arī sūtņa K. Zariņa kritiskā attieksme, visdrīzāk, bija vieni no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ bīskapa Jāzepa Rancāna darbība Valsts prezidenta vietas izpildītāja statusā nekļuva vēl aktīvāka. Taču J. Rancāns pildīja Valsts prezidenta vietas izpildītāja pienākumus un nekad no šā pienākuma neatteicās. Līdz pat savai nāvei 1969. gada 2. decembrī viņš bija neatkarīgās Latvijas demokrātiskā valstiskuma simbols. "Arī savos pēdējos mūža gados, kad no straujās un mainīgās dzīves aktivitātēm Baltais Bīskaps bija aizgājis nomaļāk, viņš turpināja būt kā vienotājs simbols: Latvijas Satversmes un demokrātiskās Latvijas tradīciju un ideālu glabātāji un nesēji uz nākotni pulcējās ap viņu."46

Šā iemesla dēļ ir grūti izskaidrojams mūsdienu literatūrā paustais vērtējums par bīskapu J. Rancānu kā "odiozu figūru".47 Kā rakstījis trimdas vēsturnieks Ā. Šilde, "bīskapa Rancāna personā mūsu priekšā nostājas liela vēriena latviešu nacionālideologs, Latvijas Romas katoļu baznīcas izveidotājs valsts suverenitātes robežās un redzams valstsvīrs. [..] Bīskapa Rancāna izcilo personību un gara dāvanas bija ievērojuši un apbrīnojuši arī daudzi cittautu valstsvīri un kanoniķi, kuru cildinājumi ir pazīstami. Vienīgie, kas viņu nav atzinuši un nevēlējās atzīt, bija komunisti un ateisti".48

 

Senatoru atzinums

Latvijas okupācija skāra arī Latvijas Senāta senatorus. Kā jau mūsdienās rakstījis senators Vilnis Vietnieks: "Pasaulē nav daudz tādu tiesu, kuru tiesnešus būtu piemeklējis tik bargs liktenis kā Latvijas Senāta senatorus."49 Septiņi senatori tika deportēti uz Sibīriju un tur gāja bojā, daudz senatoru Otrā pasaules kara beigās devās trimdā.

Latvijas tiesību zinātnē tiek augstu vērtēta Latvijas Senāta darbība starp­karu periodā, tā nolēmumu juridiskā kvalitāte un lielais ieguldījums Latvijas kā tiesiskas valsts veidošanā. Taču vienu no nozīmīgākajiem nolēmumiem Latvijas Senāta senatori sagatavoja trimdā. Pēc bīskapa J. Rancāna lūguma sagatavotajā atzinumā Latvijas Senāta senatori vērtēja virkni Latvijas valstiskumam svarīgu jautājumu – gan par Latvijas valsts turpināšanos pēc 1940. gada vasaras notikumiem, gan par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Satversmē noteikto valsts varas orgānu iespējām trimdas apstākļos rīkoties Latvijas tautas labā.50 Attiecīgais atzinums Satversmes tiesas spriedumā t. s. Robežlīguma lietā ticis vairākkārt citēts.51

Vērtējot iespējas uzņemties Valsts prezidenta vietas izpildīšanu pēc Saeimas priekšsēdētāja P. Kalniņa un Saeimas priekšsēdētāja pirmā biedra K. Pauļuka nāves, bīskaps Jāzeps Rancāns lūdza savu viedokli par to paust trimdā esošajiem Latvijas Senāta senatoriem. Bīskaps Jāzeps Rancāns lūdza senatorus izvērtēt un sniegt atbildes uz diviem konkrētiem jautājumiem: "Vai Latvijas 1922. gada Satversme ir spēkā un, apstiprinošā gadījumā, kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad?"52

Senatoru apspriede notika 1948. gadā Hānavā, Frankfurtes tuvumā. Senatoru atzinumā norādīts, ka tas sastādīts 1948. gada 13. martā un apspriedē klātienē piedalījušies senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris Stērste un Maksis Ratermanis. Senators Augusts Rumpeteris, kas tajā laikā dzīvoja Ņūdžersijā, atzinumam pievienojās rakstiski. Līdzīgi savu piekrišanu senatoru atzinumam pauda arī senators Mintauts Čakste Stokholmā. No trimdā tajā laikā dzīvojošajiem senatoriem apspriedē nepiedalījās un savu viedokli nepauda vienīgi Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Aleksandrs Gubens.53 Līdz ar to šajā atzinumā izdarītajiem secinājumiem piekrita seši no septiņiem trimdā dzīvojošajiem senatoriem.

Neapšaubāmi, šim atzinumam būs paliekoša vieta Latvijas konstitucionālo tiesību praksē. Līdztekus Latvijas sūtņiem un sabiedriskajiem darbiniekiem arī Latvijas senatori pauda viedokli par 1940. gada vasaras notikumiem, sniedzot tiem juridisku novērtējumu. 1940. gada vasaras notikumu vērtējumā Latvijas senatori skaidri norādījuši uz PSRS prettiesisko rīcību un secinājuši, ka Latvijas valsts de iure nav pārtraukusi savu pastāvēšanu. Tāpat Latvijas senatori vērtēja jautājumu par Latvijas Satversmes spēkā esamību, kā arī par valsts varas orgāniem, kuri tiesīgi pārstāvēt Latvijas valsti. Citastarp Latvijas senatori pauda viedokli arī par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu Satversmes 52. pantā paredzētajos gadījumos.

1) Latvijas kontinuitāte

Tā kā 1940. gada 21. jūlijā Tautas Saeima bija nodibinājusi Latvijas PSR un izteikusi lūgumu Latvijas PSR uzņemt PSRS, kas arī notika 1940. gada 5. augustā, Latvijas senatoriem bija jānoskaidro, vai Latvijas valsts pēc šiem Tautas saeimas lēmumiem turpina pastāvēt.

Senatori atzinumā norādīja: "Kas attiecas uz Padomju okupācijas laikā 1940. gada 14./15. jūlijā ievēlēto Saeimu, tad tā vispār nebija tiesīga rīkoties Latvijas tautas vārdā un lemt par Latvijas demokrātiskās republikas pārvēršanu padomju republikā, tādā kārtā pārkāpjot Latvijas Satversmi. Pirmkārt, šo pseudo saeimu zem okupācijas varas spiediena ievēlēja pretēji Satversmes 6. p. un Likumam par Saeimas vēlēšanām, piemērojoties PSRS konstitūcijas 141. p. noteikumiem ar vienu vien kandidātu sarakstu. Otrkārt, šis Saeimas lēmums, kas pēc sava satura un nozīmes bija [..] satversmes 1. un 2. p. pamatnoteikumu grozījums, nevarēja saskaņā ar tās 77. p. vispār bez tautas nobalsošanas (kas netika izvesta) iegūt spēku.

Bet tāpat kā nav likuma, kas būtu Latvijas satversmi anulējis, nav arī līdz šim neviena starptautiska akta (vismaz tāda, ko būtu atzinušas lielās rietumu demokrātijas), ar kuru Latvijas demokrātiskās republikas eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta. Protams, par tādu nav atzīstams PSRS augstākās padomes 1940. gada 5. augusta lēmums par "Padomju Latvijas" iekļaušanu PSRS federācijā jau tāpēc vien, ka tā pamatā ir vienīgi nedemokrātiski un pretkonstitucionāli ievēlētas pseudo saeimas lēmums, kam nav tautas nobalsošanā iegūtās sankcijas.

Kas, beidzot, attiecas uz pašu Latvijas okupāciju no Padomju savienības, kura sākās jau 1940. gada 17. jūnijā, tā ir vienīgi kailas varas akts, kas izdarīts, laužot vienpusīgi noslēgtos ar Latvijas valsti līgumus, starp citu, 1920. gada 11. augusta miera līgumu un 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgumu, saskaņā ar kuriem PSRS bija apņēmusies ievērot Latvijas teritorijas neaizskaramību un valsts suverenitāti uz "mūžīgiem laikiem". Šāds varas akts, bez starptautiskas sankcijas, nevar izbeigt Latvijas demokrātiskās republikas eksistenci. To pastiprina arī ASV valdība savā 1940. gada 23. jūlija deklarācijā un 1947. gada 28. maija Latvijas sūtnim Vašingtonā izsniegtos apliecinājumos, kuros ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju un uzsver, ka ASV un Latvijas attiecības, kā arī noslēgtos līgumus neietekmē 1940. gada varu pārņēmušā režīma rīcība Latvijā. Tādā kārtā, kad Latvijas teritorija ir svešas varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai, bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība būtu izbeigta, tās pastāvēšana izteicas tieši viņas tiesiskā struktūrā."54

Senatoru atzinumā nepārprotami norādīts, ka PSRS 1940. gada vasarā Latvijas Republiku pakļāva savai varai, pārkāpjot Latvijai un PSRS saistošās starptautisko tiesību normas, kā arī ignorējot Latvijas Satversmē noteiktās konstitucionālās procedūras. Tautas saeima pilnīgi pamatoti tiek novērtēta kā "pseidoparlaments", kas ievēlēts pretēji Satversmes prasībām un nepauda Latvijas tautas gribu. Šie Latvijas senatoru secinājumi 1948. gadā jau bija vienprātīgi akceptēti Latvijas sabiedrībā, kā arī daudzas valstis, ņemot vērā PSRS rīcības neatbilstību tās starptautiskajām saistībām, nebija atzinušas Latvijas pievienošanu PSRS.

Latvijas sūtņi ārvalstīs līdzīga satura paziņojumus jau bija izdarījuši 1940. gada vasarā. Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš 1940. gada 23. jūlijā iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai adresētu memorandu, kurā norādīja, ka turpinās pārstāvēt Latvijas Republikas intereses, un kvalificēja PSRS rīcību Latvijā kā prettiesisku. Citastarp K. Zariņš norādīja, ka Tautas saeima, pievienojoties PSRS, pārkāpusi Satversmes 1. pantu, kuru iespējams grozīt tikai tautas nobalsošanas ceļā. Tāpat K. Zariņš pauda viedokli, ka lēmumu pievienoties PSRS nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktu, turklāt Tautas saeimas vēlēšanās Latvijas pilsoņi nevarēja brīvi paust savu gribu. K. Zariņš rakstīja: "Latvijas tauta ir smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību, arī pret Padomju Krievijas karaspēku. Brīvības cīņu gars ir vēl joprojām dzīvs, un ikviens neieinteresēts novērotājs atzītu par neiespējamu to, ka latvieši pēc savas brīvas gribas upurētu viņu smagi izcīnīto un dārgi loloto neatkarību."55 Arī Latvijas sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis protestēja pret Latvijas pievienošanu PSRS, kas notikusi, pārkāpjot Satversmes 1., 76. un 77. pantu, ar brutāla spēka (brutal force) palīdzību.56 1940. gada 27. jūlija vēstulē Lielbritānijas Ārlietu ministrijai K. Zariņš norādīja, ka Latvija kļuvusi par nelikumīgas agresijas upuri, PSRS ir pārkāpusi pret Latviju uzņemtās saistības, Tautas saeimas vēlēšanas ir īstenotas piespiedu kārtā, ārvalsts bruņoto spēku klātbūtnē un augstu ārvalsts amatpersonu pārraudzībā, savukārt Tautas saeimas lēmums par pievienošanos PSRS ir antikonstitucionāls.57

Viedoklis, ka Latvija de iure turpina pastāvēt, tika saglabāts visu PSRS okupācijas laiku un, pamatojoties uz Latvijas kontinuitātes (nepārtrauktības) doktrīnu 1990. gada 4. maijā, Latvijas valsts neatkarība tika atjaunota.58

Neatkarības deklarācijas preambulā tās autori norādīja gandrīz uz tiem pašiem argumentiem, kurus jau bija identificējuši Latvijas sūtņi un Latvijas senatori, lai pamatotu Latvijas Republikas pastāvēšanu: "1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtā toreizējās staļiniskās PSRS valdības ultimatīvā nota ar prasību mainīt valdību un 1940. gada 17. jūnija PSRS militārā agresija kvalificējama kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un Latvijas Republikas suverēnās varas likvidēšana. Latvijas valdība tika izveidota pēc PSRS valdības pārstāvju diktāta. No starptautisko tiesību viedokļa šī valdība nebija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas izpildorgāns, jo tā pārstāvēja nevis Latvijas Republikas, bet gan PSRS intereses. 1940. gada 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos, pēc prettiesiski pieņemta antikonstitucionāla vēlēšanu likuma notika Saeimas vēlēšanas. No 17 iesniegtajiem kandidātu sarakstiem vēlēšanās tika atļauts tikai "Darba Tautas bloka" kandidātu saraksts. "Darba Tautas bloka" pirmsvēlēšanu platformā nebija izvirzīta prasība par padomju varas pasludināšanu Latvijā un Latvijas Republikas iestāšanos Padomju Savienībā. Turklāt vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika. Līdz ar to Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis."59

Salīdzinoši nesen Satversmes tiesa atkārtoti juridiski izvērtēja 1940. gada vasaras notikumus un nonāca pie tiem pašiem secinājumiem, proti, ka "PSRS 1940. gadā veica agresiju pret Latvijas Republiku (un tai sekojošu prettiesisku Latvijas Republikas okupāciju), prettiesiski iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās, kā arī prettiesiski anektēja Latvijas Republiku, ignorējot gan starptautisko tiesību normas, gan fundamentālās Latvijas nacionālo tiesību normas."60

2) Satversmes spēkā esamība

Secinot, ka Latvijas valsts de iure 1940. gadā nav pārtraukusi pastāvēt, Latvijas senatoriem kā nākamo jautājumu vajadzēja noskaidrot, vai 1922. gada Satversmē juridiski ir spēkā. Atšķirībā no jautājuma par Latvijas pastāvēšanu, kur Latvijas trimda bija vienprātīga, jautājums par Satversmes spēkā esamību bija krietni diskutablāks. 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā Satversmes darbība bija apturēta, un tas bija par pamatu, lai daļa Latvijas trimdas, tostarp Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš, uzskatītu, ka trimdā Satversme nav spēkā un nav piemērojama.

Latvijas senatori atzinumā norādīja: "Katras modernas valsts, bet it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp. pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme. Pēdējā savā 1. un 2. pantā atkārtoti ietver minētās deklarācijas saturu un noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šo pamatnormu grozījumi saskaņā ar Satversmes 77. pantu iegūst likuma spēku vienīgi tautas nobalsošanas ceļā. Līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā no Padomju savienības karaspēka, nebija neviena likuma, kas būtu šīs pamatnormas atcēlis vai pat padarījis tās par nenozīmīgām visā visumā. Ar 1934. gada 18. maija Ministru kabineta deklarāciju, kas noteica, ka "Saeimas funkcijas līdz satversmes izvešanai izpilda Ministru kabinets", gan bija apturēta Satversmes daļa par Saeimas darbību līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, bet netieši – arī atzīta 1922. gada Satversmes likumu tālākpastāvēšana. Tā kā šajā deklarācijā paredzētā jaunās satversmes "izvešana" resp. pieņemšana neiestājās un arī vairs neeksistē Ministru kabinets, kuram ar šo deklarāciju bija nodotas Saeimas likumdošanas funkcijas, – tad izejot pat no minētās deklarācijas, ir jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu 1922. gada Satversme visā visumā (resp. arī ar min. deklarāciju apturēta tās daļa). [..] Līdz ar to ir spēkā un respektējami visi satversmē paredzētie valsts orgāni un amatpersonas, kā Latvijas valsts suverēnās varas paudēji un reprezentanti. Cik katrs no tiem, ņemot vērā Latvijas okupāciju un starptautiskos apstākļus var pašreiz savus pienākumus izpildīt, ir cits jautājums, kas minētos secinājumus negroza."61

Vērtējot Satversmes spēkā esa­mību, nav aplūkojama Tautas saeimas 1940. gada vasaras lēmumu ietekme uz to, jo Tautas saeimas rīcība ir vērtējama Latvijas kontinuitātes (nepārtrauktības) kontekstā. Ja Tautas saeima nav bijusi tiesīga un juridiski spējīga likvidēt Latvijas valstiskumu, tad vēl jo vairāk tā nevarēja nekādi ietekmēt Latvijas Satversmes spēkā esamību.

Apstāklis, kas ir nozīmīgs šajā jautājumā, ir 1934. gada 15. maija apvērsums. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms apturēja Satversmes darbību un izveidoja jaunu iekārtu, kuru atzina arī ārvalstis un daļa Latvijas sabiedrības. Latvijas sūtnis Londonā K. Zariņš varēja pilnīgi pamatoti apgalvot, ka "parlamentāriešu stāvokli atzīt nevaru. [..] Latvijas Satversme ārzemēs nav spēkā. Neviens nav atzinis parlamentāriešus. 1934. gadā to pilnvaras izbeidzās, un deputāti saņēma pensijas."62

Jautājums par Satversmes normu spēkā esamību Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā ne juristu, ne arī vēsturnieku darbos līdz šim plaši nav iztirzāts. Padomju laika vēsturnieku darbos parasti tika norādīts, ka 1934. gada 15. maijā Satversme faktiski tika atcelta.63 Latvijas vēsturnieki vairāk akcentē 1934. gada 18. maija Valdības deklarācijā noteikto, ka "Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets".64 No šīs Valdības deklarācijas teksta izrietot secinājums, ka Satversme juridiski formāli palikusi spēkā, taču Satversmes normas, kas attiecas uz Saeimas pilnvarām, ir piemērojamas, ņemot vērā Valdības deklarāciju.65 Latvijas senatoru atzinumā ir iestrādāta tieši šī koncepcija: "Ar 1934. gada 18. maija Ministru kabineta deklarāciju, kas noteica, ka "Saeimas funkcijas līdz satversmes izvešanai izpilda Ministru kabinets", gan bija apturēta Satversmes daļa par Saeimas darbību līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, bet netieši – arī atzīta 1922. gada Satversmes likumu tālākpastāvēšana."66

Praksē jautājums par Satversmes normu piemērošanu autoritārā režīma apstākļos aktualizējās 1936. gada sākumā, kad notecēja Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņš. Tā kā viņam beidzās jau otrā kadence prezidenta amatā, saskaņā ar Satversmes 39. pantu Albertam Kviesim prezidenta amats būtu jāatstāj. Profesors Kārlis Duns­dorfs rakstījis: "Kaut Latvijas 1922. gada Satversme ar apvērsumu bija faktiski suspendēta, tagad bija izdevīgi atcerēties, ka saskaņā ar Satversmi valsts prezidenta amatā neviena persona nevarēja būt ilgāk par sešiem gadiem. [..] Saeima 1933. g. 4. aprīlī ievēlēja Kviesi otru reizi par valsts prezidentu un, ja būtu palikusi spēkā demokrātiskā parlamentārā iekārta, viņa amata pilnvaras būtu izbeigušās 1936. g. 11. aprīlī. Šo datumu Ulmanis bija labi iegaumējis."67

Visu pēdējo Valsts prezidenta pilnvaru gadu sabiedrībā notika pārrunas par to, vai Satversmes 39. pants tiks piemērots. Politiķa Arveda Berga dienasgrāmatā ir atrodami pat vairāki ieraksti par šo jautājumu: "[1935. gada 15. oktobris] Vai Ulmanis tamdēļ Kviesi žēlos, kuram aprīlī notek viņa amata laiks? [1935. gada 12. novembris] Starp abiem noticis izlīgums tādā ziņā, ka Kviesi aprīlī, pēc viņa amata laika notecēšanas, iecels par sūtni Londonā. [1936. gada 22. janvāris] 70 esot par to, ka Valsts prezidenta ziņā aprīlī "viss palikšot pa vecam", ar ko [Kviesis] acīmredzot pilnīgi apmierināts. [1936. gada 22. marts] Kvieša 70 ir izrādījušies par apaļu 0."68

Ministru kabinets 1936. gada 12. martā pieņēma Likumu par Valsts prezidenta amata izpildīšanu.69 Tā 1. pants noteica, ka "līdz Ministru kabineta 1934. gada 18. maija deklarācijā paredzētās Satversmes reformas izvešanai Valsts prezidenta amatu izpilda Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis." Ministru kabinets attiecībā pret Albertu Kviesi bija piemērojis Satversmes 39. pantā noteikto ierobežojumu. Satversmes piemērošanu šajā gadījumā apliecina arī Kārļa Ulmaņa valdības ministra Alfrēda Bērziņa atmiņas: "Valsts prezidenta amatu Ulmanis pārņēma tad, kad izbeidzās Kvieša ievēlēšanas periods. Kā zināms, ar 18. maija deklarāciju Saeimas vara pārgāja uz Ministru kabinetu. Tā kā saskaņā ar Satversmi valsts prezidentu vēlēja Saeima, Ministru kabinets, pamatojoties uz 18. maija deklarāciju, par valsts prezidentu izraudzīja Ulmani."70

Profesors Romāns Apsītis pamatoti konstatējis, ka Valsts prezidenta amata pārņemšana, saglabājot Ministru prezidenta amatu, bija Satversmes 38. panta pārkāpums, kas aizliedza Valsts prezidenta amatu savienot ar citiem amatiem.71 Taču lielā mērā šo jautājumu risināja Likuma par Valsts prezidenta amata izpildīšanu 3. pants: "Ar šo atcelti pastāvošie likumi, ciktāl tajos Valsts prezidenta amata ieņemšanai un izpildīšanai noteikta citāda kārtība." Ar šīs normas palīdzību attiecībā pret sevi Kārlis Ulmanis atcēla gan Satversmes 38., gan arī Satversmes 39. pantu.

Lielā mērā tas arī parāda Satversmes piemērošanu autoritārā režīma laikā – to piemēroja tad, kad "tautas vadonim" tas bija izdevīgi vai arī attiecīgās normas neradīja politiskas neērtības. Piemēram, arī autoritārā režīma laikā tika piemērots Satversmes 45. pants, kas piešķīra Valsts prezidentam tiesības apžēlot noziedzniekus. 1940. gadā pat tika izdots šā panta komentārs atsevišķā brošūrā.72 Savukārt gadījumos, kad Satversmes normas varēja likt zināmus ierobežojumus "tautas vadonim", tika atzīts, ka "Satversmes nozīme esot visai maza".73

Var piekrist profesora Romāna Apsīša secinājumam, ka "K. Ulmaņa valdība bija iecerējusi vispirms pabeigt Latvijas valsts aparāta pārveidošanas procesu un tikai pēc tam izstrādāt jaunu Satversmi".74 Vairākos gadījumos Ministru kabinets ar likumiem precizēja konstitucionālo regulējumu, visumā saglabājot Satversmē noteikto funkciju sadalījumu starp valsts varas orgāniem, bet ņemot vērā, ka Saeimas funkcijas Ministru kabinets bija ņēmis savā pārziņā. Likums par Valsts prezidenta amata izpildīšanu varētu būt uzskatāms šīs prakses piemērs, taču līdztekus tam, piemēram, bija izstrādāts un pieņemts Likums par likumu izsludināšanas kārtību.75 Šajā likumā atbilstoši autoritārā režīma specifikai bija pārveidots Satversmes 69.–71. pantā ietvertais regulējums. Valsts prezidentam likums saglabāja pat suspensīvā veto tiesības.

Pēc Kārļa Ulmaņa valdības atkāpšanās 1940. gada 16. jūnijā PSRS ultimatīvās notas rezultātā 1934. gada 18. maija deklarācijā solītā Satversmes reforma nebija notikusi, savukārt valdība, kas bija apņēmusies to veikt, bija nolikusi savas pilnvaras. Latvijas senatori šo apstākli izmantoja par pamatu tam, lai secinātu, ka Satversme pilnā apmērā atguva savu juridisko spēku: "Tā kā šajā deklarācijā paredzētā jaunās satversmes "izvešana" resp. pieņemšana neiestājās un arī vairs neeksistē Ministru kabinets, kuram ar šo deklarāciju bija nodotas Saeimas likumdošanas funkcijas, – tad izejot pat no minētās deklarācijas, ir jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu 1922. gada Satversme visā visumā."76

Līdzīgu secinājumu iepriekš bija izdarījusi arī Latvijas Centrālā padome. Tās 1943. gada 13. augusta platformas 2. punkts paredzēja, ka "[..] ir spēkā līdzšinējā 1922. gada Latvijas Republikas satversme. Latvijas Republikā ir spēkā visi likumi, kas izdoti līdz 1934. g. 15. maijam. No likumiem, kuri izdoti laikā no 1934. g. 15. maija līdz 1940. g. 17. jūnijam, spēkā ir tie, kuri nerunā pretim Latvijas Republikas Satversmes demo­krātiskajiem principiem".77 Arī daudzi sabiedriskie darbinieki trimdā uzskatīja, ka "Satvērsmes pastōvēšonas laikā tei nav ni atcalta, ni tykuse reformāta. [..] Latvijas demokratiskōs republikas satvērsme ir jūprūjom spākā, tei globojama kai svātōkais dōrgums un nūteikšana par satvērsmes grūzeišonu ir un byus vīneigi pošai tautai atbreivōtā, breivā Latvijā".78

3) Saeimas pilnvaru termiņš

Secinot, ka 1922. gada Satversme ir spēkā esoša un piemērojama, Latvijas Senāta senatoriem bija jāsniedz atbilde uz beidzamo jautājumu par to, kuri valsts varas orgāni ir tiesīgi īstenot Latvijas valsts varu. Atzinumā visupirms vērtēts jautājums par 1931. gadā ievēlētās 4. Saeimas pilnvarām.

Senatori atzinuši: "Kas attiecas uz Saeimu, tad pēc Satversmes noteikumiem Saeimu ievēl uz trim gadiem (10. p.) un tās pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi (12. p.). Šāds trīsgadīgs leģislātūras laiks Saeimai ir paredzēts pastāvot normāliem apstākļiem, kad jauno Saeimu ievēl saskaņā ar satversmes 11. p. noteikumiem un kad jaunievēlētā Saeima, saskaņā ar satversmes 12. p. noteikumiem, sanāk uz pirmo sēdi. Ja, turpretim, Saeimu, saskaņā ar satversmes 48. p., uz valsts prezidenta ierosinājumu, tautas nobalsošanā atlaiž, tad šis trīsgadīgais leģislātūras laiks var būt īsāks vai garāks par trim gadiem atkarībā no tā, pēc cik ilgas darbības Saeimu atlaiž: īsāks par trim gadiem šis pilnvaru laiks būs tad, ja jaunievēlētā Saeima uz pirmo sēdi sanāk pirms atlaistās Saeimas trīs gadu leģislātūras laika notecējuma. Turpretim, garāks par trim gadiem šis pilnvaru laiks būs tad, ja Saeimu atlaiž pēdējos divi mēnešos pirms trīs gadu leģislātūras laika notecējuma (13., 48., 49. p.). Bez tam satversmē ir vēl paredzēts, ka atlaistā Saeima ir tiesīga sanākt uz sēdēm, ja valsts prezidents to sauc (49. p.). Tas nozīmē, ka ir iespējams arī tāds stāvoklis, kad pat atlaistā Saeima pēc satversmē paredzētā trīsgadīgā leģislātūras laika ir tiesīga izpildīt savas funkcijas Valsts Prezidenta noteiktās dienas kārtības izlemšanai. Tas norāda, ka satversmes 10. p. noteikumiem ir tikai tā nozīme, ka tajos noteikts Saeimas funkciju parastais ilgums normāliem apstākļiem pastāvot, bet šis laiks var būt īsāks vai pat garāks par trim gadiem. Bez tam satversmē ir pateikts, ka Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai jaunievēlētās Saeimas sanākšanas dienā, bet nav teikts, ka tās izbeigtos tieši ar triju gadu laika notecējumu. Tādā kārtā satversmē ir nepārprotami izteikts princips, lai Saeimas pilnvaru laikā starp iepriekšējo un jaunievēlēto Saeimu nebūtu pārtraukuma, un lai nerastos tāds stāvoklis, kad Latvijas valsts būtu uz kādu laiku bez darbības spējīga likumdošanas orgāna - Saeimas. Tādēļ jāatzīst, ka visos gadījumos Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu. Vēl jānorāda, ka satversmē nav paredzēts gadījums, kad Saeimas darbību kāda vara aptur. Jāņem tomēr vērā, ka likumīgi funkcionējošā orgāna darbības apturēšana pati par sevi nenozīmē paša šī orgāna tiesiskās esamības izbeigšanos. Tas pats ir jāsaka par Saeimas darbības apturēšanu, sakarā ar 1934. gada 15. maija pārvērtībām, kad Saeimu neatlaida, nedz likvidēja. Jāpasvītro, ka toreiz Saeimas darbību uz 1934. gada 18. maija Ministru kabineta deklarācijas pamata tikai apturēja līdz jaunās satversmes izvešanai, kas nav iestājusies. Tātad šajā Saeimas darbības apturēšanas gadījumā pašas Saeimas pilnvaras nav izbeigušās. Ir cits jautājums, vai 1931. gadā ievēlētai Saeimai trimdas apstākļos un svešā zemē ir faktiski iespējams sanākt un pie tam satversmē paredzētā kvorumā. Tas neizslēdz, ka tagad ārpus okupācijas varas ietekmes esošie Saeimas locekļi nevarētu aizstāvēt Latvijas intereses, kā savā laikā likumīgi ievēlētie brīvās Latvijas tautas pārstāvji."79

Šajā aspektā Latvijas senatori izskaidrojuši vienu Satversmē līdz galam skaidri nenoregulētu jautājumu. Satversmes 10. pants 1922. gada redakcijā paredzēja, ka Saeimu ievēlē uz trim gadiem. Savukārt Satversmes 12. pants paredz, ka Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu. Satversmes tekstā expressis verbis nav regulēts jautājums par to, kas notiek gadījumā, kad Saeimas pilnvaru termiņš ir beidzies, savukārt jaunas Saeimas vēlēšanas ārkārtas apstākļu dēļ nav notikušas.

No vienas puses, Satversmes 10. pants paredz skaidri formulētu Saeimas pilnvaru termiņu. No otras puses, Satversmes 12. pantā formulēts leģislatūru kontinuitātes princips, proti, iepriekšējā parlamenta pilnvaras izbeidzas, sanākot jaunievēlētajam parlamentam, un valstī nav starpleģislatūru periodu. "Satversmes sapulces pieņemtais Latvijas Republikas Satversmes likums ieved, starp citu, interesantu jauninājumu tanī ziņā, ka likumdošanas iestāde – tautas vēlētā Saeima – kļūst par permanentu, nepārtraukti pastāvošu iestādi."80 "Parlamenti, kā teikts, nepārtrauktā virknē sadodas roku rokās; parlaments, lai gan periodiski atjaunojas savā sastāvā, ir kļuvis par permanentu iestādi valsts reālajā dzīvē, ne vairs tikai teorijā vien."81

Satversmes tekstā expressis verbis nav noteikts, kādā veidā savienojami šie abi principi gadījumos, kad nav iespējams sarīkot Saeimas vēlēšanas Satversmē paredzētajā termiņā. Šajā gadījumā būtu jāņem vērā, ka leģislatūru kontinuitātes princips Satversmes izstrādāšanas laikā bija būtisks jaunievedums. Profesors Kārlis Dišlers tajā laikā rakstīja, ka "parlamenta permanentisms" ir Satversmes īpatnība, kas Latvijai kopīga tikai ar nedaudzām citām valstīm.82 Tādēļ loģiska ir senatoru atzinumā izdarīta izvēle par labu secinājumam, ka vienas Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai gadījumā, kad sanākusi nākamā Saeima.

4) Valsts prezidenta vietas izpildīšana

Atzinuma noslēgumā senatori aplūkoja arī jautājumu par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu.

Senatori secināja: "Saeimas priekšsēdim, resp. viņa vietniekam [..] ir pienākums nepārtraukti darboties pa visu Saeimas pilnvaru laiku (16. p.) un, bez tam – atklāt jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi (17. p.). Tā kā saskaņā ar iepriekš teikto 1931. gadā ievēlētās Saeimas pilnvaras ir vēl spēkā, tad jāsecina, ka arī Saeimas priekšsēdim vai viņa vietniekam ir spēkā viņu pilnvaras līdz 17. p. paredzētā pienākuma izpildīšanai. No satversmes vēl redzams, ka Saeimas pr-dim starp citu ir pienākums izpildīt valsts prezidenta amatu, "ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi ir aizkavēts izpildīt savu varu" (52. p.). Bet notoriski ir zināms, ka Latvijas valsts prezidents ir kavēts izpildīt savu amatu, jo viņu Latvijas okupanti deportējuši. Tādos apstākļos valsts prezidenta amatu pienākas izpildīt Saeimas pr-dim, bet tā kā viņš ir miris, tad viņa biedram (sal. satversmes 21. p. un Saeimas kartības ruļļa 23. p.) un pie tam līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu valsts prezidentu vai arī tagadējo Saeimas pr-ža vietnieku aizstās jaunievēlētais Saeimas pr-dis. Minētam valsts prezidenta vietas izpildītājam ir atzīstamas visas satversmē paredzētās prezidenta tiesības."83

Tiesību zinātnē ir izteikts apgalvojums, ka "atšķirībā no citām valstīm, Latvijas konstitucionālais regulējums nesniedz atbildi uz to, kā rīkoties gadījumā, ja arī Saeimas priekšsēdētājs, kurš aizstāj Valsts prezidentu, kādu objektīvu iemeslu dēļ nespētu veikt prezidenta pienākumus. Ņemot vērā, ka šāda situācija praksē ir pilnīgi iespējama, lai izvairītos no juridiskiem sarežģījumiem, Latvijas normatīvajos aktos būtu jānosaka vairākpakāpju aizstāšanas kārtība".84 Šādam viedoklim pilnībā nevarētu piekrist, jo Satversmē ir ietverts loģisks šā jautājuma noregulējums, un Latvijas konstitucionālajā praksē šis mehānisms ir ne vien piemērots, bet arī juridiski analizēts un izskaidrots. Tieši jautājums par bīskapu J. Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju trimdā sniedz visas nepieciešamās atbildes. Šajā kontekstā mūsdienu konstitucionālajās tiesībās praktiski noderīgi, bet tajā pašā laikā diskutējami varētu būt senatoru atzinuma secinājumi par Valsts prezidenta aizstāšanas kārtību un Valsts prezidenta vietas izpildītāja tiesību apmēru.

Senatoru atzinumā ir skaidri norādīts, ka gadījumos, kad ir Saeimas priekšsēdētājam ir jāizpilda Valsts prezidenta vietu, bet viņš ir kavēts to darīt, attiecīgās funkcijas pāriet Saeimas priekšsēdētāja biedram. Šā secinājuma pamatojumam Latvijas senatori ir atsaukušies uz Satversmes 21. pantā ietverto norādi, ka savas iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli, un Saeimas kārtības ruļļa 23. pantu. Saeimas kārtības ruļļa 23. panta pirmie divi teikumi noteica: "Priekšsēdētājs reprezentē Saeimu, vada Saeimas sēdes un gādā tanīs par kārtību. Priekšsēdētājam klāt neesot, viņa pienākumus izpilda kāds no viņa biedriem pēc savstarpējas vienošanās."85

Tā kā Valsts prezidenta vietas izpildīšana ir viens no Saeimas priekšsēdētāja pienākumiem, senatori pamatoti varēja konstatēt, ka arī šo funkciju var veikt kāds no Saeimas priekšsēdētāja biedriem, pašam priekšsēdētājam klāt neesot. Līdz ar to senatori apstiprināja bīskapa Jāzepa Rancāna kā Valsts prezidenta vietas izpildītāja pilnvaras. Saskaņā ar Satversmi ir iespējams juridiski konstatēt, ka Latvijas valstij trimdā darbojās savs valsts galva – bīskaps J. Rancāns.

Pēc neatkarības atjaunošanas praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad Saeimas priekšsēdētāja biedrs ir izpildījis Valsts prezidenta vietu. 1997. gadā Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks Valsts prezidenta vietā izsludināja vairākus likumus.86 2000. gadā līdzīgi Valsts prezidenta vietu izpildījis Saeimas priekšsēdētāja biedrs Gundars Bojārs.87 Pēdējo reizi valsts galvas aizstāšanas kārtība plašāku uzmanību izpelnījās 2004. gadā, kad 3. un 4. augustā gan Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, gan arī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre atradās ārpus valsts robežas un Valsts prezidenta vietu izpildīja Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ārgalis. Šā jautājuma apspriešanai bija veltīta 2004. gada 23. augusta Baibas Strautmanes intervija ar toreizējo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu.88

Profesors Aivars Endziņš intervijā uzsvēra, ka Satversme šo valsts galvas aizstāšanas jautājumu precīzi neregulējot, gan norādot, ka Satversme liedz Saeimas priekšsēdētājam tiesības pārpilnvarot kādu no saviem biedriem pildīt Valsts prezidenta vietu, kā arī Saeimas kārtības rullis šos jautājumus nevarot regulēt, jo tas nosakot tikai Saeimas darba iekšējo kārtību. Intervijā tika atspoguļots arī Saeimas viedoklis, ka Satversme neesot pārkāpta. Lai pamatotu Saeimas priekšsēdētāja biedra tiesības pildīt Valsts prezidenta vietu, Saeima atsaucās uz Saeimas kārtības ruļļa 21. panta pirmo daļu.89 Šajā normā redakcionāli precizēti ir saglabāts Latvijas senatoru atzinuma sastādīšanas laikā spēkā esošā Saeimas kārtības ruļļa 23. panta regulējums.

Vērtējot iespēju regulēt Valsts prezidenta vietas izpildīšanu ar Saeimas kārtības rullī ietvertas normas palīdzību, jāņem vērā, ka atbilstoši konstitucionālajai praksei Saeimas kārtības rullis tiek pieņemts likumdošanas procesā kā likums. "Mūsu Saeimas kārtības rullis ir pieskaitāms tā sauktajiem organiskajiem likumiem, t. i., formālajai Satversmei plašākā nozīmē, un viņš ar saviem noteikumiem (ja vien šie noteikumi nerunā pretim formālajai Satversmei šaurākā nozīmē, t.ir Satversmes likumam jeb valsts pamatlikumam) var papildināt valsts Satversmi, attīstot un tālāk veidojot tos tiesiskos principus un tiesiskos institūtus, kuri atrodami Satversmē."90

Latvijas konstitucionālajā praksē atzīts, ka ar parastiem likumiem Saeima kā likumdevējs var modificēt un izvērst Satversmes regulējumu, "jo nevienu principu nevarot īstenot pilnībā, bez atkāpēm".91 Jau pati Satversme paredz, ka ļoti daudzi jautājumi, kas attiecas uz valsts varas organizāciju, tiks izvērsti likumdošanas ceļā. Kopumā Satversmē ir ietverts pilnvarojums likumdevējam izstrādāt vairākus likumus.92 Tāpat atsevišķi konstitucionālo tiesību jautājumi var tikt noregulēti likumos, uz kuriem tieši Satversmes tekstā nav ietvertas norādes. Ņemot vērā likumdevēja praksi starpkaru periodā, nav iespējams skaidri nodalīt tos valsts organizācijas jautājumus, kas obligāti noregulējami konstitūcijā, no tiem jautājumiem, kurus likumdevējs ir tiesīgs regulēt likumu līmenī. Lielā mērā šis nošķīrums ir veidojies vēsturiski – atsevišķas normas konstitucionālais likumdevējs ir iekļāvis pagaidu satversmju vai Satversmes tekstā, savukārt citas normas, kuras regulē ne mazāk svarīgus konstitucionālo tiesību jautājumus, ir pieņemtas likumdošanas ceļā. Kā šajā sakarā ir rakstījis viens no Satversmes tēviem Fēlikss Cielēns: "Nevar izdot vienkāršus likumus, kas runātu pretim Satversmei. Ja gribētu izdot kādus likumus, kas runātu pretim Satversmei, tad papriekšu būtu jāgroza pašas Satversmes teksts. [..] Turpretim, ja tiek izdots likums, kas tālāk attīsta kādu vispārēju principu, vai konkrēti izveido kādu valsts orgānu vai institūtu, kas Satversmē jau paredzēti, tad tas ir darāms vienkāršā likumdošanas ceļā, ja šie likumi nerunā pretim Satversmei."93

Līdz ar to iespējams secināt, ka Saeimas kārtības rullī var tikt ietverta norma, kas konkretizētu Valsts prezidenta aizstāšanas kārtību. Ņemot vērā starpkaru perioda tiesību zinātnes un prakses atziņas, pret Latvijas Senāta senatoru atzinumā izdarīto secinājumu, ka bīskaps J. Rancāns bija tiesīgs izpildīt Valsts prezidenta vietu, iebildumus nevar celt.

Ierasti parlamentu kārtības ruļļi jeb reglamenti regulē tikai parlamenta darba organizācijas jautājumus. "Kārtības ruļļa normām piemīt iekšējs raksturs [..] šīs normas nedomā regulēt valsts pilsoņu izturēšanos vispāri, dāvāt tiem kaut kādas tiesības un uzlikt šādus vai tādus pienākumus."94 Taču Latvijas Senāta senatoru atzinumā ietverts arī šī iespējamā iebilduma atspēkojums. Senatori Valsts prezidenta vietas izpildīšanu traktējuši kā vienu no Saeimas priekšsēdētāja pienākumiem, un, neapšaubāmi, jautājums par Saeimas priekšsēdētāja pienākumu izpildi Saeimas priekšsēdētāja prombūtnes gadījumā ir viens no Saeimas darba organizācijas jautājumiem.

Komplicētāks ir Latvijas Senāta senatoru secinājums, ka "valsts prezidenta vietas izpildītājam ir atzīstamas visas satversmē paredzētās prezidenta tiesības".95 Mūsdienās Latvijas konstitucionālajās tiesībās par šo jautājumu ir vairākkārt diskutēts, un šobrīd ir tendence nošķirt Valsts prezidenta tiesības, kuras var izpildīt tikai Valsts prezidents pats, no tām Valsts prezidenta tiesībām, kuras var izpildīt arī Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Docente Anita Rodiņa ir ierosinājusi šajā gadījumā ņemt vērā Satversmes 52. pantā lietoto jēdzienu "Valsts prezidenta vietu izpilda", proti, prezidenta vietas izpildīšana nenozīmē visu prezidenta funkciju izpildīšanu.96 "Latvijas Satversmes burts neparedz īpašas Valsts prezidenta tiesības, kuras nevarētu izmantot Saeimas priekšsēdētājs, pildot Valsts prezidenta vietu viņa prombūtnes vai citāda aizkavējuma laikā. Tomēr praksē ir nostabilizējies princips, ka, Valsts prezidentam atstājot valsti, uz Saeimas priekšsēdētāju pāriet tikai tie pienākumi, kuri jāpilda obligāti (kur nav izvēles iespējas), bet pienākumi un tiesības, kuru izmantošana ir atkarīga no Valsts prezidenta brīvas gribas izpaušanas un brīvas izvēles izmantošanas, nepāriet. [..] lai gan Satversmes tekstā nav paredzēta ierobežota funkciju pāriešana uz Saeimas priekšsēdētāju Valsts prezidenta prombūtnes laikā, no Satversmes gara izriet pretējais, par ko liecina arī prakse. [..] Būtībā vienīgie pienākumi, kas neprasa Valsts prezidenta gribas izpausmi un vēl šobrīd nav izpildāmi Valsts prezidentam esot prombūtnē, ir likumu izsludināšana (69. p.), kara pasludināšana uz Saeimas lēmuma pamata, kā arī likuma publicēšanas apturēšanas pienākums gadījumā, ja to prasa viena trešā daļa Saeimas locekļu (72. pants)."97

Iespējams, vērtējot šā senatoru secinājuma pamatotību, jāņem vērā tā faktiskā situācija, kurā tapa senatoru atzinums. Senatori vērtēja nevis parastu Valsts prezidenta vietas izpildīšanu, kad Valsts prezidents atrodas ārpus valsts robežas. Latvijas valsts bija okupēta un trimdā turpinājās cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu, demokrātiski ievēlētais Valsts prezidents Alberts Kviesis, autoritārā režīma Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un viņa pirmais biedrs Kārlis Pauļuks, kā arī iespējamais autoritārā režīma Valsts prezidenta vietas izpildītājs ģenerālis Krišjānis Berķis bija miruši. Šādos ārkārtējos apstākļos, iespējams, Satversme prasa, lai Valsts prezidenta vietas izpildītājs pārņemtu visas Valsts prezidenta funkcijas un sekmīgi novadītu valsti līdz situācijas normalizēšanai. Satversme prasītu Valsts prezidenta vietas izpildītāja "rīcību ārkārtējos gadījumos, kad, iespējams, prezidenta vietas izpildītājam jāuzņemas teju vai visas prezidenta funkcijas. Tātad gribas elements kā nošķiršanas kritērijs zināmos apstākļos var būt nederīgs, jo vajadzība prasīs steidzamu un mērķtiecīgu vietas izpildītāja rīcību".98

Tā ka būtu lietderīgi nošķirt Valsts prezidenta vietas izpildīšanu normālas valsts iekārtas funkcionēšanas apstākļos no Valsts prezidenta vietas izpildīšanas ārkārtējos apstākļos. Šādu nošķiršanu Latvijas Senāta senatoru sniegtais Satversmes normu iztulkojums pieļauj, un droši vien šodienas tiesību zinātnē būtu nepieciešama diskusija par to, vai šāda rezerves iespēja ir lietderīga un nepieciešama.

 

Secinājumi

Trimdā tapušais Latvijas senatoru atzinums līdztekus deputāta Jāņa Goldmaņa imunitātes lietai99 ir vieni no nozīmīgākajiem tiesu varas ieguldījumiem Satversmes normu iztulkošanā pirms Satversmes tiesas izveidošanas. Atzinumā ietvertie secinājumi bija praktiski nepieciešami gan trimdas laikā, lai konstatētu tolaik pastāvošo situāciju un rīcības iespējas, gan arī šodien, piemērojot Satversmi demokrātiskas tiesiskas valsts reālas funkcionēšanas apstākļos.

Savulaik Rīgas Juristu biedrībā notikusi diskusija par Satversmes 78. un 79. panta interpretācijas iespējām, kur ticis skarts jautājums arī par Senāta tiesībām iztulkot Satversmi. Balduins fon Disterlo savu referātu noslēdza ar ierosinājumu: "Ja neskatoties uz visu sacīto, tiktu atzīts, ka mūsu Satversmes noteikumi par tautas nobalsošanu prasītu interpretāciju, tad pēdējā piekristu nevis Valsts prezidentam vai centrālai vēlēšanu komisijai, bet vienīgi augstākai tiesu iestādei, t. i., Latvijas Senāta kopsapulcei."100 Pret šādu Senāta kompetenci izteicās docents Roberts Akmentiņš: "Dot paskaidrojošu Satversmes tulkojumu, kurš būtu saistošs, nav Senāta kompetencē, jo tādus paskaidrojumus viņš var izdot tikai attiecībā uz viņam padotām iestādēm."101 Taču gana skaidri viņam iebilda zvērināts advokāts Arveds Bergs: "Satversmes paskaidrojošā iztulkošana no Senāta nebūt nav jāsaprot tā, it kā Senāts te kaut ko lemtu par likumdošanas iestādes darbību, kura protams viņam nav padota. Ja Tieslietu ministrija grieztos pie Senāta kopsapulces ar priekšlikumu dot Satversmes paskaidrojumu, Senāts būtu kompetents tādu paskaidrojumu dot."102

Trimdā ārkārtējos apstākļos tapušais atzinums apliecina Latvijas Senāta spēju jau tajā laikā pildīt konstitucionālās tiesas funkcijas, skaidrojot Satversmes normas. Profesors Dītrihs Andrejs Lēbers norādījis, ka senatoru atzinums ir autoritatīvs, rūpīgi izstrādāts un izsvērts.103 Domājams, tas ir labākais apliecinājums B. fon Disterlo un A. Berga aizstāvētajam viedoklim, ka Satversmes iztulkošana šaubu gadījumos veicama tiesu varas iestādē, kura īstenotu konstitucionālās justīcijas funkciju.

Savukārt, pamatojoties uz senatoru atzinumā izdarītajiem secinājumiem, jāatzīst, ka Latvijas valstij līdztekus jau labi zināmajiem Valsts prezidentiem ir bijis vēl viens valsts galva – Valsts prezidenta vietas izpildītājs bīskaps J. Rancāns, kurš trimdā daudz darīja demokrātiskās Latvijas Republikas vērtību saglabāšanai un valsts neatkarības atjaunošanai. Domājams, nav arī nejaušība, ka šis smagais pienākums gūlās uz latgaliešu valstsvīra un vienlaikus katoļu garīdznieka pleciem. Vēsturiski tieši latgaliešu politiķi un sabiedriskie darbinieki gan parlamentārisma laikā, gan arī trimdā viskonsekventāk aizstāvēja Satversmi kā Latvijas valsts pamatlikumu un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības.104 Kā rakstījis M. Bukšs: "Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi".105

 


1 Endziņš A. Latvijas konstitūcijas apskats, kas rada šaubas un jautājumus. Jurista Vārds, Nr. 8(363), 01.03.2005.

2 Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā. Grām.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Jundzis T. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 56. lpp.

3 Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 22.–29. punktu.

4 Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.–34. punktu.

5 Skat. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.2. punktu. Plašāk sk.: Šilde Ā. Pretestības kustība Latvijā. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 168.–207. lpp.

6 Sk.: Bernsone I., Blūmfelds E., Miklāvs A. Latvijas Republikas tirdzniecības flote un tās traģiskais liktenis. 1940–1945. Rīga: Zinātne, 1994, 6., 47.–48. lpp.

7 Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džordža V. Buša runa Rīgā 2005. gada 7. maijā. Grām.: Latvija un Otrā pasaules kara beigas Eiropā. 60. gadadienas dokumentācija 2005. gadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 181. lpp.

8 Piemēram, jaunākajā Latvijas 20. gadsimta vēstures grāmatā latviešu trimdas apskats ietverts sadaļā "Latvija PSRS sastāvā", tai atvēlot nepilnas sešas lappuses. Sk.: Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Jumava, 2005, 382.–388. lpp.

9 Sk.: Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918–1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 224.–286. lpp.

10 Vanags K. Latvijas valsts Satversme. [B. v.]: L. Rumaka apgāds Valkā, 1948.

11 Turpat, 25.–26. lpp.

12 Latvijas Republikas IV Saeimas I sesijas 1. sēdes 1931. gada 3. novembrī stenogramma.

13 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 222. lpp.

14 Rīkojums par kara stāvokļa izsludināšanu. Valdības Vēstnesis, Nr. 107, 16.05.1934.

15 Valdības deklarācija. Valdības Vēstnesis, Nr. 110, 19.05.1934.

16 Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 247. lpp.

17 Klīve Ā. Bīskaps Jāzeps Rancāns – izcils garīdznieks un humānists. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 135. lpp.

18 Bērziņš A. Bīskaps Jāzeps Rancāns – valstsvīrs un demokrāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 169.–170. lpp.

19 Liepiņš R. Bīskaps J. Rancāns – valstsvīrs un diplomāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 177. lpp.

20 Klīve Ā. Bīskaps Jāzeps Rancāns – izcils garīdznieks un humānists. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 136. lpp.

21 Auziņš A. Konstantīns Čakste. Rīga: Jumava, 2004, 37. lpp.

22 Turpat, 79. lpp.

23 Plašāk sk.: Klīve Ā. Bīskaps Jāzeps Rancāns – izcils garīdznieks un humānists. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 136.–137. lpp.; Bērziņš A. Bīskaps Jāzeps Rancāns – valstsvīrs un demokrāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 171. – 172. lpp.; Liepiņš R. Bīskaps J. Rancāns – valstsvīrs un diplomāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 177.–185. lpp.; Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 200.–239. lpp.; Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 226.–230. lpp.

24 Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 187.–188. lpp.

25 Liepiņš R. Bīskaps J. Rancāns – valstsvīrs un diplomāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 184. lpp.

26 Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 207. lpp.

27 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 228. lpp.

28 Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 204. lpp.

29 Turpat, 203. lpp.

30 Turpat, 205. lpp.

31 Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, Nr. 40, 1947, 1.–3. lpp.

32 Bērziņš A. Bīskaps Jāzeps Rancāns – valstsvīrs un demokrāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 170. lpp.

33 Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 221.–233. lpp.

34 Turpat, 233. lpp.

35 Ščerbinskis V. Latgaliešu partijas un politiķi: vēsturisks pārskats. Grām.: Latgaliešu politiķi un politiskās partijas neatkarīgajā Latvijā. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. (sast.) Rīga: Jumava, 2006, 37. lpp.

36 Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 239. lpp.

37 Turpat, 208. lpp.

38 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 228. lpp.

39 Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 2.-3. lpp.

40 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 228. lpp.

41 Klīve Ā. Bīskaps Jāzeps Rancāns – izcils garīdznieks un humānists. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 136. lpp.

42 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 228. lpp.; Liepiņš R. Bīskaps J. Rancāns – valstsvīrs un diplomāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 182. lpp.

43 Spekke A. Bīskapu Jāzepu Rancānu pieminot. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 131.–133. lpp.

44 Tichovskis H. Bīskapa Jāzepa Rancāna dzīve un darbs. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 90. lpp.

45 Liepiņš R. Bīskaps J. Rancāns – valstsvīrs un diplomāts. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 182.–183. lpp.

46 Klīdzējs J. Baltais Bīskaps ar rudzu puķi. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 148. lpp.

47 Auziņš A. Konstantīns Čakste. Rīga: Jumava, 2004, 81. lpp.

48 Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1985, 212.–230. lpp.

49 Vietnieks V. Un ezerā zvaigzne krīt. Stāsts par Latvijas Senāta senatora Jāņa Skudres dzīvi. Jurista Vārds, Nr. 47(500), 20.11.2007.

50 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

51 Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.1. un 59.1. punktu.

52 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

53 Lēbers D.A. Komentārs. Grām.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Jundzis T. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 385. lpp.

54 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

55 Note of K. Zarins, Latvian Envoy in London, Protesting against the Incorporation of Latvia into U.S.S.R. as being Unconstitutional and Illegal. Grām.: Latvian – Russian Relations. Documents. Second printing. Lincoln: Augstums Printing Service, Inc., 1978, pp. 209–210.

56 The Latvian Minister in Washington does not Recognize Incorporation of Latvia into the Soviet Union Grām.: Latvian – Russian Relations. Documents. Second printing. Lincoln: Augstums Printing Service, Inc., 1978, p. 211.

57 Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918–1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 257. lpp.

58 Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā. Grām.: 4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Jundzis T. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 52.–68. lpp.

59 Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācija "Par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu". Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr.20, 17.05.1990.

60 Sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 22.–34. punktu.

61 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

62 Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 221.–233. lpp.

63 Plašāk sk.: Миллер В.О. Развитие советской государственности Латвии. Москва: Госудаственное юридическое издательство, 1961, c. 87; Grīnbergs O. Buržuāziskās Latvijas valsts un tiesības (1920–1940). Grām.: Apsītis R., Birziņa L., Grīnbergs O. Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture (1917–1970). Rīga: Zvaigzne, 1970, 76. lpp.

64 Valdības deklarācija. Valdības Vēstnesis, Nr. 110, 19.05.1934.

65 Plašāk sk.: Andersons E. Četri prezidenti. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1985, Nr. 3, 5.–10. lpp.; Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 291.–296. lpp.; Apsītis R. Kārlis Ulmanis un Satversme. Grām.: Kārlim Ulmanim – 120. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998, 65.–81. lpp.; Lazdiņš J. Tiesības autoritārā režīma laikā (1934–1940). Grām.: Latvijas tiesību vēsture (1914–2000). Mācību grāmata juridiskajām augstskolām un fakultātēm. Lēbers D. A. (Zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas vēsture" fonds, 2000, 261.–271. lpp.

66 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

67 Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 291. lpp.

68 Lasmanis U. Arveds Bergs. Politiskas apceres. Ceturtā grāmata. 1934.–1941. Neizsūtīta trimdinieka piezīmes. Pēdējais vārds. Rīga: autora izdevums, 2000, 83.–105. lpp.

69 Likums par Valsts prezidenta amata izpildīšanu. Valdības Vēstnesis, Nr. 65, 19.03.1936.

70 Citēts pēc: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 292. lpp.

71 Apsītis R. Kārlis Ulmanis un Satversme. Grām.: Kārlim Ulmanim – 120. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998, 76. lpp.

72 Vitenbergs S. Apžēlošanas akta juridiskā nozīme un sekas. Rīga: Rota, 1940. Sk. arī: Pastars E. Apžēlošana kā Valsts prezidenta tiesība. Likums un Tiesības, Nr. 1(41), 2003, 15.–18. lpp.

73 Lēbers D. A. Latvijas neatkarības atjaunošanas prasības dažos dokumentos pirms 1990. gada 4. maija. Grām.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Jundzis T. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 29. lpp.

74 Apsītis R. Kārlis Ulmanis un Satversme. Grām.: Kārlim Ulmanim – 120. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1998, 76. lpp.

75 Likums par likumu izsludināšanas kārtību. Valdības Vēstnesis, Nr. 125, 8.06.1934.

76 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

77 Latvijas Centrālās padomes platforma. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 186. lpp.

78 Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, Nr. 40, 1947, 2.–3. lpp.

79 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

80 Dišlers K. Permanenta likumdošanas iestāde un deputātu imunitāte. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 1, 1922, 7. lpp.

81 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 119. lpp.

82 Dišlers K. Kritika un bibliogrāfija. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 4, 1924, 207. lpp.

83 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

84 Kārkliņa A. Valsts prezidenta atlaišanas institūts. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 24. lpp.

85 Saeimas kārtības rullis. Valdības Vēstnesis, Nr. 79, 10.04.1929.

86 Par valsts sociālo apdrošināšanu. Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Grozījumi likumā "Par valsts civildienestu". Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Grozījumi Zvejniecības likumā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Ceļu satiksmes likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Grozījumi likumā "Par autoceļiem". Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Grozījumi likumā "Par nodarbinātību". Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 274/276, 21.10.1997.; Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 277/278, 22.10.1997.; Par Latvijas Republikas un Eiropas Investīciju bankas pamatlīgumu. Latvijas Vēstnesis, Nr. 277/278, 22.10.1997.; Grozījumi likumā "Par pašvaldību finansu izlīdzināšanu 1997. gadā" (pielikumi). Latvijas Vēstnesis, Nr. 280, 24.10.1997.

87 Grozījumi Enerģētikas likumā. Latvijas Vēstnesis, Nr. 307/309, 1.09.2000.

88 "Aktuālā intervija". Vada Baiba Strautmane. Pieejams: http://latvijasradio.lv/program/2004-08/20040823_1.htm.

89 Saeimas kārtības rullis. Latvijas Vēstnesis, Nr. 96, 18.08.1994.

90 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 123. lpp.

91 Latvijas Republikas Saeimas I sesijas 2. sēdes 1922. gada 10. novembrī stenogramma.

92 Sk. Satversmes 21., 45., 57., 84., 85., 86. un 88. pantu.

93 Cielēns F. Latvijas Republikas Satversmes noteikumi par deputātu imunitāti. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 3/4, 103. lpp.

94 Lazersons M. Saeimas kārtības ruļļa juridiskais raksturs. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 3/4, 80. lpp.

95 Latvijas Senāta senatoru atzinums par Latvijas Satversmes spēkā esamību un Saeimas pilnvarām okupācijas apstākļos. Latvju Ziņas, 17.04.1948.

96 Plašāk sk.: Pleps J., Pastars E. Par prezidenta lomu demokrātiskā sabiedrībā. Jurista Vārds, Nr. 24(257), 3.12.2002.

97 Zalāna L. Valsts prezidenta tiesības nosūtīt likumu otrreizējai caurlūkošanai. Jurista Vārds, Nr. 21(279), 3.06.2003. Līdzīgi sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 325.–326. lpp.

98 Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 325.–326. lpp.

99 Latvijas Senāta Apvienotās Sapulces 1928. gada 18. maija spriedums. Grām.: Latvijas Senāta spriedumi (1918–1940). 1. sējums. Senāta Apvienotās sapulces spriedumi. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997, 177.–181. lpp. Sk. arī: Sinaiskis V. Lietderība un noteikumi likumu tulkošanā (Sakarā ar dep. Goldmaņa neaizskaramību). Jurists, Nr. 3, 1928, 65.–72. sl.; Cielēns F. Latvijas Republikas Satversmes noteikumi par deputātu imunitāti. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 1/2, 1929, 88.–105. lpp.; Kaņeps A. Deputātu neaizskaramības institūts. Jurista Vārds, Nr. 29(432), 25.07.2006.; Kaņeps A. Deputātu neaizskaramība: vai Satversmē nepieciešami grozījumi. Jurista Vārds, Nr. 38(441), 26.09.2006.

100 Rīgas Juristu biedrības sapulce 13. septembrī 1923. g. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr. 5/6, 1923, 237. lpp.

101 Turpat, 238. lpp.

102 Turpat, 239. lpp.

103 Lēbers D.A. Latvijas neatkarības atjaunošanas prasības dažos dokumentos pirms 1990. gada 4. maija. Grām.: 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Jundzis T. (zin. red.) Rīga: LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2000, 28. lpp.

104 Šilde Ā. Miķelis Valters kā tiesībnieks un valstsvīrs. Grām.: Šilde Ā. Trimdinieka raksti. 1944–1990. Rīga: Avots, 1992, 275. lpp. Sk. arī: Pleps J. Satversmes jautājumi latgaliešu trimdā. Jurista Vārds, Nr. 27(532), 22.07.2008.

105 Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, Nr. 100, 1970, 6. lpp.

 

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 3. Marts 2009 /NR. 9 (552)
10 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Skolnieciņš Latviešu Skaudības Dievība
26. Decembris 2017 / 11:45
0
ATBILDĒT
Sveiki, te Jūsu gaidītais un lolotais Skolnieciņš! Mani sauc Skolnieciņš, es esmu Latvju Dievu dēls! Esmu Baltu Dievu jaunā paaudze!!! Uzmanību! Uzmanību! Tauta, mosties, celies un skaties! Baznīca melo! Latvju Dievi ir kristanizācijas piekauti un nokautēti. Baznīca no šejienes negrib aizvākties, pat dižā LPSR valdība nespēja patriek baznīcu. Okupācija šeit ļoti ilga. Tāda sajūta, ka Latvju Dievu vietu ir aiznēmusi Coca Colas kapitālisma un popkultūras Dievība Santa Klauss. Ko darīt, ja es piederu pie vecajiem Dieviem nevis pie kristanizācijas laikmeta panteona vai popkultūras-kapitālisma Dieviem? Mana izcelsme ir stipri senāka. Kāpēc citi par cilvēka paša naudu var no viņa ticību vilkt ārā, cilvēkam dodot neko? Cieņā, Skolnieciņš Eh, jaunās kapitālisma Dievības, tās rodas modes dēļ. Es esmu Skolnieciņš, Latvju Dievu dēls. Es piederu pie vecajiem Dieviem, es neesmu modes kliedziens un modes iegriba, es esmu mūžība. Esmu Latvju Skaudības Dievs Skolnieciņš, esmu Latvju Dievu jaunā paaudze! Cieņā, Skolnieciņš Kristietība ir garīgais aids. Kristietība piekopj medusrauša un rīkstes taktiku jeb apbalvošanas un iebaidīšanas taktiku. Tā cilvēku padara par vergu, tā nonivilē cilvēku kā pasaules centu. Kristietība caur jēdzienu "grēks" pazemo cilvēku. Pasaule nav duāla. Duālisms nav dabā. Es baznīcu nīstu, jo kristietība kā visas abramiskās reliģijas ir absurda. Tā mēģina parazitēt uz sabiedrības rēķina un kultivē mākslīgo morāli. Latviešus kristietība garīgi kastrēja. Esmu Baltu Dievu dēls, man ir pretīgi lasīt par kristietības uzvaru šeit! #ateisms #BaltuDievi Reformācija neko labu nenesa, jo zemnieks kā vergs bija tā arī palika vācu mācītāju jūgā. Krustnešu pēcnācēji (jezuītu ordenis no katoļu puses un citi no protestantu puses) tikai pēc 300 gadu okupācijas sāka skaidrot savu ideoloģisko mācību. Šeit baznīca uzrīkoja tumšos laikus... #BaznīcaMelo #BaznīcaNoziedzinieki #BaznīcaKrāpnieki #BaznīcaZagļi #BaznīcaDivkoši #PāvestsMelo [Skolnieciņš Baltu Skaudības Dievs]
pPBpTSsFPhGvMfHj
9. Augusts 2012 / 04:54
0
ATBILDĒT
Tad jau c5a1c481ds princips: pjmodau iaika dzc493rc481ji, kuri sarac5beojuc5a1i daudz bc493rnu, bet nav strc481dc481juc5a1i, bc5abtu pelnc4abjuc5a1i lielc481ku pensiju, bet apzinc4abgicilvc493ki, kuri nav nodarbojuc5a1ies ar bc493rnu rac5beoc5a1anu, to nav pelnc4abjuc5a1i?
atis
19. Marts 2009 / 17:08
0
ATBILDĒT
interesanti Kāds ir A.Kirhenšteina statuss ,vņš taču arī īsu brīdi saucās par prezidentu.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 7
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties