8. Jūlijs 2008 /NR. 25 (530)
Intervija
Tieslietu ministrs ar sapni par neatkarīgu Latviju
2
Boriss Koļesņikovs, "LV"

Šogad līdz ar Latvijas valsts 90 gadu jubileju savas pastāvēšanas tikpat nozīmīgo gadskārtu īpašāk atzīmēs arī tieslietu sistēma. Kopš pirmssākumiem tās neatņemama sastāvdaļa, protams, bijusi Tieslietu ministrija un arī tieslietu ministri. Šie pienākumi un atbildība Latvijas vēstures krasi atšķirīgos laikos divreiz bijusi uzticēta vienam un tam pašam cilvēkam – tagadējam Satversmes tiesas tiesnesim Viktoram Skudram. Viņš tieslietu ministra amatā strādājis mūsu valstij zīmīgā laikā – no 1988. līdz 1993. gadam, tādējādi vienlaikus būdams gan Latvijas PSR pēdējais, gan atjaunotās Latvijas Republikas pirmais tieslietu ministrs. Tādēļ šoreiz saruna ar V. Skudru par viņa pieredzi un devumu tieslietu sistēmai.

Untitled Document

Kā kļuvāt par tieslietu ministru 1988. gadā? Kādas kaislības, un vai tādas maz bija iespējamas, ja salīdzinājumam palūkojamies uz šodienas praksi, toreiz virmoja ap ministru amatu kandidātiem un to izvirzīšanu?

– Ja man dota iespēja atcerēties tos laikus, pastāstīšu nelielu priekšvēsturi, kādā veidā kļuvu par ministra amata kandidātu. Tātad pirms tam, laikā no 1982. līdz 1987. gadam, strādāju par Latvijas PSR prokurora vietnieku. Tas, ko šodien saucam par ģenerālprokuroru, tolaik bija Jānis Dzenītis, un es biju viņam par vietnieku.

Toreiz visas manas iepriekšējās darba gaitas bija veltītas darbam prokuratūrā. Sāku kā stažieris, pēc tam kļuvu par izmeklētāju, prokurora palīgu, rajona prokuroru, starprajonu prokuroru un republikas prokurora vietnieku.

Ja toreiz nebūtu mūsu, kas ieņēmām nopietnus amatus, kas spējām pateikt, kurā pusē nostājamies, ka esam par neatkarīgu Latviju, iespējams, tā vēsture iegrozītos citādi. Mēs bijām spēks un paudām savu nostāju, un to respektēja gan tie, kuri bija mūsu pakļautībā, gan tie, kuri centās mūs pašus vadīt, komandēt.
Kā jau tas padomju laikam raksturīgi, mēs, protams, bijām pakļauti PSRS Ģenerālprokuratūrai. Tā vienreiz mūs ar republikas prokuroru vainoja kāda tiesu izpildītāja neizdarībā un uzaicināja uz kolēģiju tur, Maskavā, – saprotams, ne jau tādēļ, lai labus vārdus mums teiktu. Faktiski tā gan bija Tieslietu ministrijas kompetence, bet mēs veicām vispārējo uzraudzību – arī pār tiesām un tiesu izpildītājiem. Tā nu aizbraucām uz Maskavu, tur lielā kolēģijas zāle, ģenerālprokurors sēž pašā centrā un aicina mūs uz tribīni. Es uzskatīju, ka jāapģērbjas pietiekami normāli un "zolīdi", un tāds cauri zālei devos uz tribīni. Ģenerālprokurors uz mani tā zīmīgi paskatījās un teica: jūs, redzat – izgludināts, saķemmēts, pašpārliecināts, bet dvēsele nav balta! Es turpināju no tribīnes runāt, bet viņš saka: pārtrauc, citādi atlaidīšu! Uz to atbildēju, ka tās ir viņa tiesības, un ar to arī beidzās mana uzstāšanās. Abi ar prokuroru Dzenīti dabūjām pa rājienam un braucām mājās.

Nepagāja ne pusgads, kad lielajā Centrālkomitejā, sauktā par ceku, Maskavā bija vajadzīgs darbinieks administratīvo orgānu daļā. Tie nebija politiķi, bet tīri profesionāļi, kas uzraudzīja prokuratūras, tiesas, Iekšlietu ministrijas un notariāta darbu. Izrādījās, ka ģenerālprokurors, attiecinot to uz mani, bija sacījis, lūk, tam puisim ir mugurkauls, viņš var par sevi pastāvēt. Tādēļ mani atkal izsauca uz Maskavu un, tā sacīt, nolika fakta priekšā – nāksi strādāt uz ceku! Nekāda prieka no tā man nebija, bet toreiz jau daudz filozofēt neļāva – jāiet tur, uz kurieni sūta, vai arī vari iet prom pavisam no turienes, kur jau esi. Tas arī tika skaidri pasniegts: jūs jau saprotat, biedri Skudra…

Sakravāju čemodānu un sāku strādāt Maskavā. Tur esot, pamazām, šad un tad vadībai izteicos, ka uz visu mūžu tomēr negribētu palikt Maskavā, jo mani aizvien, aizvien velk atpakaļ mājup. To patiesi es izjutu. Bet tolaik kārtība bija tāda – ja aiziet strādāt uz lielo ceku, pēc tam atgriešanās pat tādā amatā kā ministrs faktiski bija uzskatāma par pazeminājumu, jo parasti pēc tam karjera veda uz Krievijas Federācijas ministra vai tā vietnieka amatu, PSRS Tieslietu ministriju vai Ģenerālprokuratūru – vismaz vietnieka līmenī. Tādēļ attiecībā uz mani, dodoties atpakaļ uz Latviju, nekas augstāks par ministru jau nevarēja būt.

Līdz ar to, kad Latvijā bija vajadzīgs tieslietu ministrs, tika sagatavoti visi attiecīgie lēmumi un dokumenti, un tā es arī kļuvu par LPSR pēdējo tieslietu ministru.

Nekādu kaislību ap to nebija. Varbūt kāds pirms tam, pirms manis bija gribējis šo amatu, cerējis uz to. Šeit, Latvijā, nekādas pretdarbības nebija, nebija arī tādas brīnišķīgas slejas laikrakstos, kādas varējām lasīt, kad nācu šurp, uz Satversmes tiesu. Šajos rakstos labi atcerējās manu Maskavas braucienu: kad tuvojās Atmoda, Skudra aizbrauca uz Maskavu. Bet, paldies Dievam, pašā Atmodas degpunktā es atgriezos!

Atšķirībā no pārējiem Godmaņa valdības ministriem es biju pēdējais LPSR un pirmais atjaunotās Latvijas Republikas tieslietu ministrs. Citiem maniem bijušajiem kolēģiem bija jāiet prom. Tāpēc uzskatu, ka mana darbība LPSR tieslietu ministra amatā atbilstoši un pienācīgi tika izvērtēta, pretējā gadījumā Godmanis vēlāk man šo amatu nepiedāvātu.

Šodien 1991. gada barikādes nereti atceramies ar tautiska romantisma pieskaņu. Taču toreiz tas bija nopietni. Neviens nezināja, kā viss beigsies.
Saprotiet, toreiz, padomju laikā, partijas piederība tādam amatam bija nepieciešama, bet tas nebija galvenais. Atšķirībā no šodienas prakses tolaik galvenais bija profesionālisms. Kā jau minēju, darba gaitas sāku kā stažieris un soli pa solim, neizlaižot nevienu pakāpienu un vēl nesasniedzis 40 gadu vecumu, nonācu līdz LPSR prokurora vietnieka amatam, un ģenerālsekretārs Maskavā – Andropovs – man piešķīra justīcijas ģenerāļa pakāpi. Mājās vēl ir tā zvaigzne, bet nevairos par to runāt, jo tā piešķirta par godprātīgu darbu.

Kā jau norādījāt, padomju laikos nevienam īpaši filozofēt neļāva, jo pastāvēja viena ideoloģija, kas arī attiecīgi bija īstenojama. Cik plaša tolaik bija tieslietu ministra rīcībspēja un kompetence savas jomas politikas plānošanā un ieviešanā, vai arī viņš bija vienīgi izpildītājs?

– Kā jau iepriekš minēju, mēs bijām PSRS Tieslietu ministrijas pārraudzībā, jo toreiz Latvijas PSR pastāvēja republikas pakļautības ministrijas un Vissavienības pakļautības ministrijas. Mēs piederējām otrajiem, un no tā jau arī daudzi secinājumi izriet. Tātad visi norādījumi un pavēles nāca no turienes. Mums ik pa ceturksnim, pusgadam, gadam bija jābrauc uz Maskavu atskaitīties, kā šeit veicam savu darbu, kā strādā mūsu tiesas un tamlīdzīgi.

Mūsu Tieslietu ministrijā bija Likumdošanas pārvalde, kurā ietilpa Kodifikācijas nodaļa. Mēs, Tieslietu ministrija, it kā izstrādājām jaunos likumprojektus, taču faktiskā situācija bija citāda – saņēmām no Maskavas Krievijas KPSR kodeksus, un visas tās izmaiņas, kas tur bija, lai cik tas ir nepatīkami, gandrīz burts burtā bija jāpārraksta Latvijas kodeksos. Ar to attiecīgi arī nodarbojās Kodifikācijas nodaļa.

Protams, bija atsevišķas nianses, kuras skāra nacionālās tiesības un kuras nevarēja būt pilnīgi analogas, kādas tās bija Krievijā. Tad tika pieļautas zināmas korekcijas, bet principiālās vadlīnijas mums tomēr bija jāpārņem, tā sacīt, no "lielā brāļa" kodeksiem. Tas attiecās uz visām tiesību nozarēm, arī procesuālajiem normatīvajiem aktiem. Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, vai bijām tikai izpildītāji, – attiecinot to uz likumdošanu, tad jāatzīst, ka tādi bijām gan. Daudzus likumus mēs būtu savādāk veidojuši, bet par to jau nevienam toreiz diskutēt neļāva.

Toreiz, padomju laikā, partijas piederība tādam amatam bija nepieciešama, bet tas nebija galvenais. Atšķirībā no šodienas prakses tolaik galvenais bija profesionālisms.
Savukārt, ja runājam konkrētāk jau par tiesu politiku un spriedumu politiku, var teikt, ka šajos jautājumos PSRS Tieslietu ministrija īpaši nejaucās. Tiesas izskatīja lietas atbilstoši lietas apstākļiem, balstoties uz likumu, un tādi priekšraksti, ka, lūk, par tādu noziegumu kategoriju jābūt tādam un tādam sodam, nepastāvēja. Šajos jautājumos, tas ir, spriežot lietu, tiesnešiem bija sava neatkarība. Tomēr, protams, vienmēr bija jāatceras, ka esam PSRS Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

Jaunās tiesību sistēmas pamati

Kā mainījās tieslietu ministra dienas un darba kārtība, no vienas valsts iekārtas nonākot pavisam citā – neatkarīgajā Latvijas Republikā?

– Vispirms gribu atzīmēt, ka būtiskas jaunas vēsmas tieslietu minis­tra darbā parādījās jau ilgi pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Atcerēsimies, ka pirmā lielā tautas manifestācija Latvijas Tautas frontes I kongresa priekšvakarā (1988. gada oktobrī) notika ar lozungu "Par tiesisku valsti!". Tiesiskas valsts ideja caurauda daudzus LTF rīkotos masu pasākumus. Arī man bija iespēja uzrunāt neskaitāmiem sarkanbaltsarkaniem karogiem rotāto auditoriju vienā no lielajām tautas manifestācijām, kas notika toreiz vēl Komjaunatnes vārdā sauktajā krastmalā. Runāju no sirds uz sirdi, un laikam izdevās, ja pat pēc daudziem gadiem Sandra Kalniete savā tam laikam veltītajā grāmatā atceras, ka dalībnieki man uzgavilēja.

Starp citu, biju LPSR tieslietu ministrs laikā, kad sāka uzplēst padomju laika atmatas valsts simbolikas un valsts valodas jautājumos. No šodienas skatupunkta raugoties, tie varbūt liekas pussolīši, taču tajā laikā tie bija svarīgi soļi, lai pakāpeniski, bet neatlaidīgi dotos kopīgā sapņa – neatkarīgas Latvijas – virzienā.

1989. gadā kļuvu arī par PSRS tautas deputātu. Tajā laikā viens no Baltijas deputātu sasniegumiem bija jautājuma par Molotova-Ribentropa paktu aktualizēšana un attiecīgā PSRS Tautas deputātu kongresa rezolūcija.

Atklāti sakot, kad kļuvu par tieslietu ministru I. Godmaņa vadītajā valdībā, situācija nepavisam nebija vienkārša, jo Tieslietu ministrija nebija viengabalaina. Piemēram, tajā strādāja vairākas Baltijas kara apgabala virsnieku sievas, un viņu politiskā pārliecība, ideoloģija un attieksme pret to, kas notika, bija viennozīmīga – viņas atzina tikai PSRS. Līdz ar to visas jaunā satura pavēles un vēsmas, ko centos ieviest ministrijā, tēlaini runājot, tika sagaidītas ar durkļiem. Viena otra aizgāja, viena otra palika un turpināja cīnīties pret.

Saprotams, sākums nebija viegls, jo tolaik mums visa sistēma bija jāpārveido. Pirmām kārtām padomju likumu vietā bija jārada savi. Katru jauno likumu, ko izstrādājām mēs vai kāda cita ministrija, man vajadzēja aizstāvēt Augstākajā Padomē. Kāpu tribīnē un aizstāvējos. Tautfrontieši saprata, bet Interfrontei vienmēr bija jāpierāda, kas un kāpēc, lai gan varēja arī visu pierādīt, bet tik un tā bija nepareizi, jo tu runā pretī PSRS likumdošanai.

– Kur toreiz smēlāties idejas un vīziju par to, kā veidot un uz ko balstīt neatkarīgās Latvijas jauno tiesību sistēmu? Tagad jau ierasts, ka, lemjot par novitātēm, piemēram, noteikti jāiepazīst arī citu valstu pieredze, taču tolaik tas vēl nebija tik viegli un ērti iespējams.

– Pirmkārt, ļoti daudz ko varēja pasmelties no pirmās neatkarības laika likumdošanas. Otrkārt, man laimējās, ka laikā, kad biju tieslietu ministrs, Zviedrijā tieslietu ministre bija latviete Laila Freivalde. Viņa atbrauca pie mums un bez tulkošanas, latviešu valodā mums noritēja plašas diskusijas par to, kā rīkoties tālāk. Viņa arī sūtīja savus darbiniekus uz Latviju – teju ik mēnesi pa kādam vai vairākiem bija pie mums un dalījās pieredzē. Arī es pats trīsreiz sabiju Zviedrijā.

Saprotams, ne visu, ko mums rekomendēja, arī varējām pieņemt. Jau, pētot savu nepieciešamību valstī, attīstot likumdošanu, vienā no saviem komandējumiem Zviedrijā, diskutējot ar Tieslietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas speciālistiem, man uzdeva jautājumu: esmu politiķis vai profesionālis? Biju gan viens, gan otrs, jo tas bija tāds laiks, ka arī profesionālim jābūt. Tagad partijas piederība daudz ko nosaka, bet toreiz, ja vēlējies iestādi radīt no jauna, bija vajadzīgas arī profesionālās zināšanas. Radīt no jauna gan bija grūti arī tādēļ, ka nemitīgi vajadzēja saskarties ar pretdarbību.

Tātad daudz mums palīdzēja Zviedrijas prakse, bija arī vizītes no Vācijas, vienreiz pat no Amerikas. Tāpat toreiz tikko savu gaitu Latvijas likumdošanā uzsāka Egils Levits, vēl pavisam jauns puisis. Jāpiemin arī profesora Lēbera devums. Līdz ar to nevaru sacīt, ka jaunās sistēmas radīšanā biju gluži viens – bija arī atbalsts, bet, galvenais, vajadzēja pašu gribu darboties. Jaunā sistēma, ko radījām, bija pilnīgs pretstats iepriekšējai. Piemēram, īpašuma reforma. Latvijas PSRS Civilkodeksā īpašums noteikti nebija viena no tām prioritātēm, kurai bija nepieciešams īpašs regulējums.

Īstais virziens vienmēr bijis skaidrs

Vai toreiz, tajā pārejas laikā, kad citi izrādīja savu pretdarbību, jums pašam kā tieslietu ministram bija izšķiršanās par to, kurā pusē palikt – līdzšinējā vai arī kļūt par vienu no neatkarības atbalstītājiem?

– Šis jautājums par izšķiršanos, kur tad tu esi, ir ļoti interesants. Ņemot vērā jau iepriekš sacīto, mana izšķiršanās par to, kurā pusē "barikādēm" stāvu, bija notikusi jau ilgi pirms 1990. gada 4. maija deklarācijas. Citādi tas bija ar Tieslietu ministrijas kolektīvu kopumā. Kā jau minēju, pēc Atmodas Tieslietu ministrija nebija viengabalaina, un to pašu var sacīt arī par tiesām. Obligāti jāpiemin, ka toreiz sadalījās arī prokuratūra. Mums ministrijā bija plaša diskusija, tomēr ministrijas kolektīvs man pakļāvās. Kas nē, tie aizgāja pavisam. Turpretim prokuratūra sadalījās – prokuratūra, ko vadīja Jānis Skrastiņš, bija neatkarības pusē, bet mans bijušais kolēģis Valentīns Daukšts vadīja prokuratūru, kas simpatizēja PSRS. Abas prokuratūras izmeklēja lietas un tās sūtīja uz tiesu, un es sēdos mašīnā un apbraukāju tiesas, lai tās pieņem jaunās prokuratūras lietas. Tāpēc savulaik, kad jau tālu bija aiz muguras šī cīņa, Skrastiņš man piešķīra Pateicības rakstu par nesavtīgu atbalstu prokuratūras tiesiskuma nostiprināšanā valstī. Toreiz vajadzēja strādāt tikai šajā virzienā, un man nebija šaubu par to, kurā pusē esmu.

Jāņem vērā, ka starp Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada maijā un Latvijas kā neatkarīgas valsts de facto pilnīgu atjaunošanu 1991. gada augustā bija saspringts posms, kurā Latvijas valsts rokās galvenokārt atradās tikai gara spēks, bet pa tās ielām braukāja citas valsts karaspēks. Šodien 1991. gada barikādes nereti atceramies ar tautiska romantisma pieskaņu. Taču toreiz tas bija nopietni. Neviens nezināja, kā viss beigsies. Nebija ilūziju par to, kas ar mani notiks, ja atgriezīsies padomjlaiki.

Atceros, kad augusta puča rītā atnācu uz ministriju, daudzi, kā varēja just, bija ar iekšēji priecīgām sejām, – Gorbačovu noliksim pie vietas, bet mūsu pašu tautietis Pugo Maskavā kopā ar domubiedriem atkal visu noliks tā, kā tas bija. Latvieši salīdīs alās, un atkal mēs valdīsim. Nekādas neatkarības! Bet, paldies Dievam, tas neizdevās.

Kā šodienas skatījumā, vērtējot jau ar zināmu laika atkāpi, toreiz iecerētais ir izdevies, bet par ko māc šaubas, ka, iespējams, vajadzēja lemt, rīkoties citādi?

– Manuprāt, nevis man vienam, bet gan Tieslietu ministrijai kopumā ir izdevies tos sistēmas pamatus iedibināt. Atceroties jautājumus, kurus mums izdevās atrisināt pašā deviņdesmito gadu sākumā, jāpiemin vairāki normatīvie akti, to skaitā par nepamatoti represēto personu reabilitāciju, daudzi grozījumi Darba likumu kodeksā, arī Civilprocesa kodeksā, Kriminālprocesa kodeksā, Labošanas darbu kodeksā, likums par prokuroru uzraudzību, likums par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru, likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, Civillikuma darbības atjaunošanu, sabiedriskajām organizācijām, tiesu varu un tā tālāk.

Likums "Par tiesu varu" darbojas joprojām, lai gan jau sen ir sagatavots jaunais tiesu iekārtas likuma projekts. Par šo projektu man būtu ko piebilst, tai skaitā jautājumā par apgabaltiesām, kuru izveidošanu varētu uzskatīt par savu nopelnu. Taču, ņemot vērā manu pašreizējo statusu, plašāk par šo projektu tagad nedrīkstu izteikties.

Ja neiztirzājam konkrētāk tieši Tiesu iekārtas likuma projektu, vai varat paust vispārīgu viedokli par pašreizējo tiesību sistēmu un arī tiesu iekārtu – tai palikt šādai vai mainīties?

– Tas, ka sabiedrībā pašlaik šis jautājums ir uzmanības centrā, uzreiz nenozīmē, ka tiesu sistēmā būtu nepieciešama revolūcija. Runa jau ir par pavisam ko citu – par likuma piemērošanu. Šis jautājums ir ļoti svarīgs, bet sistēma kā tāda, manuprāt, ir ļoti pietiekami funkcionējoša. Protams, nevar noliegt, ka 1993. gada likumā "Par tiesu varu" ir labojamas lietas, jo tās vairs neatbilst šim laikam.

Taču parasti ir tā – ja nobriedusi nepieciešamība kaut ko mainīt, jaunajam jābūt kardināli citādam. Caurlūkojot jauno Tiesu iekārtas likumprojektu, nevar sacīt, ka tajā būtu kas īpaši jauns un pārsteidzošs. Iespējams, arī tādēļ, ka šis likumprojekts nenes līdzi nekādas revolucionāras pārmaiņas, tas arī tik ilgi atrodas esošajā stadijā.

Joprojām līdzās Latvijas karogam

Kā jurists sevi esat izpaudis prokuratūrā, vēlāk tieslietu minis­tra amatā, pēc tam, no 1993. gada līdz 2007. gadam, strādājot kā zvērināts advokāts, bet pašlaik – tiesnesis. Vienam juristam gana plašs spektrs. Kurai no minētajām lomām kā jurists esat juties visvairāk piederīgs?

– Dažādos laikos esot dažādos amatos, ir atšķirīgs skatījums uz lietām, arī citas izjūtas. Piemēram, jaunībā uzskatīju, ka izmeklētāja un prokurora amats ir tas vislabākais. Noziegums jāatklāj, jāizmeklē, noziedznieks jānoķer un jānodod tiesai! Toreiz man nebija ne prātā, ka vēlāk kļūšu par tieslietu ministru vai Satversmes tiesas tiesnesi, jo mans piepildījums bija būt izmeklētājam. Bet tas bija jaunībā. Vēlāk, Tieslietu ministrijā, iespējams, tas lielākais piepildījums bija tādēļ, ka tas notika tieši tajā laikā. Kad bija Atmoda, visa jauna radīšana, un tu, cilvēks, juties vajadzīgs. Bet advokātam vienmēr ir gandarījums, kad "vinnē" lietu. Man bija tāda specifika, ka nebija nepieciešams piedalīties lietās, kurās uzskatīju, ka es pārstāvēšu pusi, kurai nav taisnība, vienlaikus apgalvodams pretējo. Es to nekad nedarīju. Bieži tā nav bijis, bet arī man gadījušās lietas, kurās acīmredzami taisīts likumam un lietas apstākļiem neatbilstošs spriedums. Un te nav runa par pierādījumu smagumu, bet acīmredzamu neatbilstību likumam.

Taču, skatot kopumā, katrā laikā katram amatam bijis savs piepildījums. Ne par vienu no tiem nevaru teikt, ka nožēloju.

Vai tagad jau pēc tik daudziem gadiem atmiņā vēl mēdz ataust sajūta, ka esat piedalījies vēsturiski tik nozīmīgos notikumos, atstājis arī savu, ja tā var sacīt, pēdu Latvijas vēsturē?

– Tās sajūtas ir un paliek. Tās ir neizdzēšams. Tad, kad liekas, ka tu arī esi devis savu ieguldījumu tajā visā, – to nevar aizmirst. Ar kolēģiem reizēm esam pārrunājuši, – ja toreiz nebūtu mūsu, kas ieņēmām nopietnus amatus, kas spējām pateikt, kurā pusē nostājamies, ka esam par neatkarīgu Latviju, iespējams, tā vēsture iegrozītos citādi. Mēs bijām spēks un paudām savu nostāju, un to respektēja gan tie, kuri bija mūsu pakļautībā, gan tie, kuri centās mūs pašus vadīt, komandēt.

Savulaik, kad vēl ar pilniem apgriezieniem strādāja Latvijas Centrālkomiteja un PSRS Centrālkomiteja, Kongresa namā notika tautu forums, kurā man bija jāuzstājas. Viena no manām tēzēm, kas tur izskanēja, bija tāda – es dzīvoju netālu no Dziesmusvētku parka, bieži vien eju caur to un redzu akmeni, uz kura rakstīts: Pēterim I, kurš visu darījis, lai uzplauktu Krievija. Un es saku: kur tad Latvija? Kur Latvijas intereses un uzplaukums?

Nākamajā dienā mani pie sevis izsauca Centrālkomitejas otrais sekretārs un taujāja, kādēļ es neliekot mieru Pēterim I. Man tika arī norādīts: tu vēl atnāksi uz ceļiem piedošanu prasīt par savām runām! Kā to var aizmirst? To nevar aizmirst, ja esi nostājies tur, kur ir tavs aicinājums.

Vai, būdams atjaunotās Latvijas Republikas ministrs, jutāt arī tautas atbalstu, kāda tik ļoti pietrūkst šodienas ministriem?

– Tolaik laikrakstā "Liesma" tika publicēti dati par ministru popularitātes reitingiem. Proti, kurā vietā kurš ministrs ir pēc sabiedrības aptaujas. Attiecīgi pirmajā vietā kā ministrs bija norādīts Raimonds Pauls, bet viceministrs – Skudra. Acīmredzot man bija tautas atbalsts. Par Interfrontes sekotājiem, protams, nerunāsim, bet attiecībā uz viņiem bija skaidri zināms, par ko tie cīnās, kurp tiecas, un tas notika ar atklātām kārtīm.

Noteikti nevaru sūdzēties par šiem aizvadītajiem gadiem, kas veltīti jurisprudencei. Arī šodien labi jūtos pie šī galda, strādājot līdzās šim, Latvijas, karogam.

patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 8. Jūlijs 2008 /NR. 25 (530)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
NAbkpVEKM
9. Augusts 2012 / 02:57
0
ATBILDĒT
Hah, vēl atceros kā jums abiem lejā esot sēdēju pie akas un gaidīju. Pēkšņi galvā sāka skanēt dzsamies vārdi Vāvere, vāvere, čurā man saujā! un bomzis no sava taiņika izvilka krāsmetāla žuburu. Šīze.
YKDZMvfUwgyaD
7. Augusts 2012 / 19:11
0
ATBILDĒT
Pro 11. augusts, 2011 He-he-hē, ja jau šis Hovards ir apitaujs, ka starp 70-to gadu F1 un mūsdienām ir pamatīga atšķirība, tad kāda jēga tagad braukāt uz posmiem? Tas būtu tāpat, ja kāds iedomātos taisīt reālistisku filmu par dzīvi Padomju Latvijā un tāpēc tagad atbrauktu uz Rīgu iečekot, kā tad te viss notiekas Blakus tam pastāv risks krist Bernija onkuļa galma nemīlestībā. Jo nedod Dievs mūsdienu jaunās paaudzes līdzjutējs-vulgaris pēkšņi atskārtīs, ka to laiku bīstamās un reālistiskās sacīkstes bija daudz krutākas par šodienas sterilo klaunādi
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties