Vasilija Kononova tiesāšana Latvijā

Sakarā ar 1944. gada 27. maija notikumiem Ģenerālprokuratūra 1998. gada 21. augustā V. Kononovam izvirzīja apsūdzību kara noziegumos saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 68.³ pantu.

Sākotnēji lietu iztiesāja Rīgas apgabaltiesa. Tās spriedums tika pārsūdzēts apelācijas kārtībā AT Krimināllietu tiesu palātā, kura nosūtīja krimināllietu papildu izmeklēšanai. Lietas papildizmeklēšanas laikā tika grozīta lietas piekritība, un lietu izskatīja Latgales apgabaltiesa.

Ar Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumu V. Kononovs tika attaisnots viņam izvirzītajā apsūdzībā kara noziegumos, bet atzīts par vainīgu bandītismā, vienlaikus atbrīvojot viņu no kriminālatbildības noilguma dēļ. Tiesa atzina, ka celtā apsūdzība pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.³ pantu ir nepamatota, jo V. Kononovs neesot atzīstams par šī nozieguma subjektu. Viņš neesot bijis okupācijas varas pārstāvis, un notikuma laikā Mazo Batu ciems esot atradies vācu okupācijas varā. V. Kononovs, būdams PSRS bruņoto spēku sastāvā, neesot karojis pret Latviju, bet cīnījies pret fašistisko diktatūru un tās atbalstītājiem. Sešiem Mazo Batu ciema iedzīvotājiem bijuši izsniegti ieroči, un viņi sadarbojušies ar okupācijas varas iestādēm. Pēc kara likumiem viņi jāuzskata par bruņotiem ienaidniekiem un nodevējiem, kuri saskaņā ar militārās doktrīnas noteikumiem ir zaudējuši imunitāti un atzīstami par kombatantiem.

Spriedumu pārsūdzēja gan V. Kononovs, gan Ģenerālprokuratūra. 2004. gada 30. aprīlī AT Krimināllietu tiesu palāta atcēla Latgales apgabaltiesas spriedumu un taisīja jaunu spriedumu, atzīstot V. Kononovu par vainīgu kara noziegumos - kara vešanas noteikumu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas civiliedzīvotāju slepkavošanā, aplaupīšanā, neattaisnojamā ēku postīšanā.

V. Kononovs ar kasācijas sūdzību vērsās AT Senāta Krimināllietu departamentā, kas ar 2004. gada 28. septembra lēmumu lietā Nr. SKK-408/2004¹ to noraidīja.

ECT Palātas spriedums²

2004. gada 27. augustā V. Kononovs iesniedza pieteikumu ECT, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) pantu iespējamo pārkāpumu. Tomēr ECT atzina par pieļaujamu tikai pieteikumu attiecībā uz 7. pantā noteikto atpakaļejošas kriminālatbildības aizliegumu. V. Kononovs uzskata, ka ir ticis notiesāts par nodarījumiem, par kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos.

Ņemot vērā, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī V. Kononovs jau bija kļuvis par Krievijas Federācijas pilsoni, Krievija iestājās ECT lietā kā trešā persona. Arī Lietuva lietā tika pielaista kā trešā persona.

2007. gada 20. septembrī ECT pirmo reizi izskatīja lietu "Kononovs pret Latviju", savukārt 2008. gada 24. jūlijā tika pasludināts spriedums. Ar četrām balsīm pret trijām ECT atzina V. Kononova pieteikumu par pamatotu un konstatēja Konvencijas 7. panta pārkāpumu.

ECT uzskatīja, ka notikumu risināšanās brīdī V. Kononovs nevarēja paredzēt, ka veiktās slepkavības un māju dedzināšana varētu būt sodāmas kā kara noziegumi. ECT noraidīja Latvijas argumentu, ka upuri bija civiliedzīvotāji. Attiecībā uz nogalinātajiem vīriešiem ECT norādīja, ka daži no upuriem bija informējuši vācu spēkus par Čugunova grupu, visiem upuriem mājās bija vācu izsniegtie ieroči un ka tādējādi viņi bija uzskatāmi par kolaboracionistiem, kas nebaudīja civiliedzīvotāju tiesisko aizsardzību no uzbrukuma. Attiecībā uz nogalinātajām sievietēm ECT uzskatīja, ka viņas vai nu arī bija zaudējušas aizsardzību no uzbrukumiem saistībā ar Čugunova grupas iznīcināšanu, vai arī viņu nogalināšana bija izpildītāju ekscess, par ko V. Kononovs nevarēja būt atbildīgs.

Spriedumam tika pievienotas trīs tiesnešu atsevišķās domas. Tajā tiesneši norāda, ka, pārvērtējot V. Kononova krimināllietas faktus, ECT Palāta pārkāpa savas kompetences robežas. Turklāt vairākuma viedoklis nonāk pretrunā ne tikai ar līdzšinējo ECT praksi, bet arī ar humanitāro tiesību un starptautisko krimināltiesību, kā arī plašāko starptautisko publisko tiesību nodibinātiem pamatprincipiem. Tiesneši norāda, ka kara noziegumu aizliegums vienlīdzīgi attiecas uz visām konflikta pusēm un ka simpātijas pret kādu konflikta pusi neatņem civiliedzīvotājiem humanitāro tiesību sniegto aizsardzību. Tiesneši norāda arī uz iespējamo dubultstandarta piemērošanu vairākuma viedoklī, kritizējot tēzi, ka par Otrā pasaules kara laikā pastrādātiem kara noziegumiem var tiesāt tikai nacistiskās Vācijas pusē karojošos. Papildus tam tiesnesis no Īslandes akcentē Latvijas vēsturisko situāciju 40. gados un to, ka iespēja V. Kononovu saukt pie atbildības Latvijai radās tikai pēc neatkarības atgūšanas, kā arī uzsvēra plašo starptautiski tiesisko kontekstu, kurā divi totalitāri režīmi veica savstarpēju cīņu Latvijas teritorijā kā divi Latvijai naidīgi okupācijas spēki.

Lietas izskatīšana ECT Lielajā palātā³

2009. gada 20. maijā ECT Lielā palāta izskatīja lietu "Kononovs pret Latviju". Tiesas sēdē tika uzklausīti pieteicēja V. Kononova un atbildētājas Latvijas pārstāvji, kā arī trešās personas Krievijas pārstāvis. Lietuvas pārstāvis tiesas sēdē nepiedalījās, jo Lietuva bija iesniegusi rakstisku viedokli.

Latviju pārstāvēja Inga Reine un prof. Viljams Šabass (William Schabas), kas šobrīd ir Īrijas Cilvēktiesību centra direktors, pazīstams cilvēktiesību eksperts un vairāku monogrāfiju par starptautiskajām cilvēktiesībām autors.

Pieteicēja pārstāvis savu uzstāšanos galvenokārt balstīja uz vēstures un 1944. gada 27. maija notikumu Mazo Batu ciemā analīzi, pamatojumam izmantojot arī Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumā minētos argumentus. Galvenie akcenti tika likti uz to, ka V. Kononovs nav Latvijas Kriminālkodeksa 68.³ panta un starptautisko konvenciju attiecīgo normu subjekts, jo par kara noziegumu subjekts var būt tikai okupācijas varas pārstāvis, bet V. Kononovs tāds nebija. 1940. gadā Latvija iestājās PSRS sastāvā, un 1944. gadā Vācija bija okupējusi tagadējās Latvijas teritoriju, kas toreiz bija PSRS teritorija. Tādējādi V. Kononovs nepiederēja pie okupācijas varas, jo aizstāvēja dzimteni un cīnījās pret tās okupāciju. Pēc V. Kononova pārstāvja domām, nogalinātās personas nebija civiliedzīvotāji, jo bija zaudējuši civiliedzīvotāja statusu. Tie atbalstīja nacistiskos spēkus - pierunāja Čugunova grupu apmesties Mazo Batu ciema teritorijā, informēja vācu karspēku par tās atrašanās vietu un grupas izkārtojumu un līdz ar to piedalījās 13 partizānu iznīcināšanā, par ko no vāciešiem saņēma ieročus, cukuru un spirtu. Ņemot vērā šo sadarbību, V. Kononova vadītā grupa izpildīja partizānu vienības tribunāla lēmumu par nodevēju iznīcināšanu. V. Kononova pārstāvji arī uzskatīja, ka Latvijas valdības sniegtie fakti ir izdomāti. Neatbilst patiesībai, ka iedzīvotāji ir dedzināti dzīvi. Latvijas tiesas nolēmumos esot atrodams, ka personas tika nošautas un tikai tad dažas no tām sadedzinātas. Patiesībai neatbilstot arī tas, ka partizāni apzaga upuru mājas. Viņi esot paņēmuši tikai ieročus, kas atbilstoši kara likumiem un paražām ir kara trofejas. Tādējādi Latvijas valdība pasniedzot faktus, lai nomelnotu partizānus.

V. Kononova pārstāvis piekrita, ka saskaņā ar 1907. gada Hāgas konvencijas "Par kara uz sauszemes likumiem un paražām" 23. c pantu kara gūstekņi, kas nepretojas, būtu jāņem gūstā. Tomēr šajā gadījumā šie noteikumi neesot piemērojami, jo partizāni darbojās nacistu okupētajā teritorijā un tika vajāti. Partizāniem nebija iespēju konkrētās personas saņemt un turēt gūstā atbilstoši konvencijai. Tie būtu bijuši kavēklis militārām operācijām un ārkārtējs drauds partizānu drošībai. Līdz ar to, pēc pārstāvja domām, komentārus neprasa pārmetumi, ka iedzīvotāji tika nošauti bez objektīvas un taisnīgas tiesas. Esot jāņem vērā fakts, ka partizāni cīnījās nežēlīgā ienaidnieka aplenkumā, kas neatzina kara likumus un paražas. V. Kononova pārstāvis sniedza detalizētu Latvijas tiesu nolēmumu analīzi. Viņš neuzskata, ka Latvijas prokuratūra un tiesas ir objektīvi un visaptveroši izmeklējušas un izskatījušas V. Kononova lietu. V. Kononova pārstāvjiem arī ir izdevies atrast pierādījumus, attiecībā uz kuriem Latvijas prokuratūra norādījusi, ka tie vairs neeksistē.

Tika arī uzsvērts, ka nacionālajām un starptautiskajām krimināltiesību normām nevar piešķirt atpakaļejošu spēku, kas pasliktina apsūdzētā stāvokli. Veicot savas darbības, V. Kononovs, neesot varējis saprast, ka veic noziedzīgu nodarījumu.

Lietuvas sniegtie argumenti, pēc V. Kononova pārstāvja domām, ir noraidāmi, jo no tiem izriet, ka prettiesiska ir gan karošana nacistiskās Vācijas, gan arī PSRS pusē. Neesot bijis nekādas Latvijas vai Lietuvas armijas, bijusi tikai viena iespēja - karot nacistiskās Vācijas vai PSRS pusē.

Savukārt Latvijas valdības pārstāve norādīja, ka ECT palātas 2008. gada 24. jūlija spriedumā ir ignorēta virkne fundamentālu starptautisko publisko tiesību un cilvēktiesību principu, turklāt nav ņemti vērā vēstures fakti.

Reaģējot uz V. Kononova pārstāvja runu, kas galvenokārt tika balstīta uz pierādījumu vērtējumiem, Latvijas pārstāve savā uzstāšanās vairākkārt atgādināja, ka ECT nav ierosinājusi lietu par visiem V. Kononova pieteikumā minētajiem Konvencijas panta pārkāpumiem. ECT ir ierosinājusi lietu tikai par Konvencijas 7. panta iespējamo pārkāpumu. Proti, lieta netika ierosināta par Konvencijas 6. panta pārkāpumu - tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Līdz ar to nav pamata diskutēt par Latvijas tiesu nolēmumos pārbaudīto pierādījumu eksistenci un atbilstību. ECT nevar iestāties nacionālās tiesas vietā un pārvērtēt pierādījumus. Tai ir jāņem vērā lietas apstākļi, kuri ir konstatēti spēkā stājušos Latvijas tiesu nolēmumos. Turklāt nav pamatota V. Kononova pārstāvja atsauce uz Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumu, jo tas nekad nav stājies spēkā.

Latvijas pārstāve arī norādīja, ka nogalinātie iedzīvotāji bija civiliedzīvotāji, kā arī tika pārkāpti cilvēktiesību principi un humanitāro tiesību pamatprincipi. ECT Palātas spriedumā nepareizi esot novērtēts tas, vai V. Kononovs varēja saprast savas darbības noziedzīgo dabu. Turklāt, lai arī viņš pats tieši nepiedalījās uzbrukumā, viņam kā grupas vadītājam bija iespēja apturēt notiekošo. Tiesneši tika aicināti atbildēt uz jautājumu: vai ir tiesības, kas atļauj piespriest nāves sodu bez tiesas un nošaut, un sadedzināt personas, kas nepretojas.

Latvijas pārstāvji norādīja arī uz sarežģīto Latvijas vēsturi: PSRS 1940. gadā okupēja Latviju un veica iedzīvotāju deportācijas. Tika norādīts arī uz dubulto - PSRS un nacistiskās Vācijas - okupāciju. Latvijas pārstāvji minēja arī argumentus par Nirnbergas tribunāla praksi un tās piemērošanu šajā lietā, izklāstīja apstākļus, kāpēc V. Kononovs tika tiesāts tikai pēc 50 gadiem, analizēti jus in bello un jus ad bellum principi un kombatanta statuss.

Tiesas sēdē uzstājās arī trešās puses - Krievijas - pārstāvis. Viņš norādīja, ka Krievija pilnībā atbalsta un par pareizu uzskata ECT Palātas spriedumu. Krievijas pārstāvja runa galvenokārt bija saistīta ar vēstures un politisku jautājumu analīzi. Viņš norādīja, ka šajā lietā nav nozīmes Lietuvas pozīcijā minētajiem apsvērumiem par Baltijas valstu statusu Otrā pasaules kara laikā no starptautisko tiesību viedokļa un par Padomju Savienības rīcību pret Baltijas valstu iedzīvotājiem no cilvēktiesību un starptautisko krimināltiesību aspekta. Tika analizēta Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Krievijas pārstāvis atsaucās uz vairākiem vēstures faktiem, kas saistīti ar Baltijas valstu atrašanos PSRS sastāvā, kā, piemēram, uz ANO 1970. gada Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem un Helsinku nobeiguma aktu. Tika norādīts, ka ECT kompetencē nav vēstures faktu pārvērtēšana. Krievijas pārstāvis vērsa uzmanību uz kombatanta statusa izpratni un to, ka nošautajiem iedzīvotājiem šāds statuss bija piemērojams.

Pēc visu pušu noklausīšanās ECT Lielā palāta devās taisīt spriedumu. Pašlaik ECT sprieduma pasludināšanas datums nav zināms, tomēr, ņemot vērā V. Kononova vecumu, prognozējams, ka salīdzinājumā ar citām lietām⁴ šajā lietā spriedumu varētu pasludināt ātrāk nekā parasti. Līdz ar to vēl kāds brīdis jāgaida līdz šī stāsta iespējamām beigām, par kurām noteikti informēsim "Jurista Vārda" lasītājus.

Gatis Litvins

¹ Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2004. gada 28. septembra lēmums lietā Nr. SKK-408/2004. Pieejams: http://www.at.gov.lv/files/archive/department2/2004/kd280904.doc [skatīts 21.05.2009.].

² Eiropas Cilvēktiesību tiesas lieta: Kononov v. Latvia, application No. 36376/04, 24 July 2008. Pieejams: http://cmiskp.echr.coe.int/tkp197/portal.asp?sessionId=23863261&skin=hudoc-en&action=request [skatīts 21.05.2009.].

³ Sk.: Webcasts of public hearings http://www.echr.coe.int/ECHR/EN/Header/Press/Multimedia/Webcasts+of+public+hearings/webcastEN_media?&p_url=20090520-1/lang/ [skatīts 21.05.2009.].

⁴ Piemēram, pēc lietas izskatīšanas lietā "Ždanoka pret Latviju" spriedumu pasludināja gandrīz pēc gada, lietā "Andrējeva pret Latviju" - pēc 8 mēnešiem.